Tikai viena Patiesība, Ceļš, Dzīvība un Brīvība [03.07.08]

Kādu dienu kāds vīrs man garām gāja
Bet te viņš pēkšņi apstājās un pajautāja:
"Kas ir patiesība?"
Un tam tika pievērsta mana uzmanība
Es tālāk iet beidzu,
Brīdi padomāju un teicu:
"Ir tikai viena Patiesība,
Ceļš, Dzīvība un Brīvība.
Un tas ir Jēzus, Dieva Dēls!"
Kaut vakars jau bija vēls
Šis vīrs turpināja jautāt:
"Kā man to būs zināt?"
Es draudzīgi uzliku roku viņam uz pleca
Un teicu, ka ir kāda grāmata veca,
Kurā rakstīts
Par to, kā viss tika radīts.
Uz to viņš atbildēja, ka piekrīt,
Jo netic, ka sprādziens ko tādu spētu radīt.
Un tad es viņam pastāstīju par Dievu Tēvu,
Kurš sūtīja Savu Dēlu,
Lai parādītu žēlastību,
Uzticību
Un Savu mīlestību
Ne tikai pret tiem, kas baznīcā
Iet kārtīgi katrā svētdienā,
Bet jo vairāk tiem, kas Viņu nepazīst.
Tiem, kas slepkavo un tiem, kas nīst!
Kā arī tiem, kas labu dara,
Tiem, kam viss ok, kam nauda, kam vara,
Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis,
Ka nav pat Savu Dēlu taupījis,
Lai atklātu cilvēkiem, kas ir patiesība.
"Redzi, cik liela Viņa mīlestība!?"
Es aizrautīgi jautāju,
Bet tad es pārstāju,
Jo redzēju asaras šī vīra acīs,
Kas gaidīja, ko vēl tam sacīšu.
Bet man pēkšņi vārdi aptrūkās
Un arī manās acīs asaras sariesās.
Es redzēju sāpes šī vīra sejā
Es sajutu slāpes katrā viņa nopūtā
Un tad viņš teica:
"Tas labi, ka Dievs to veica,
Bet es nespēju!
Viss, ko dzirdēju,
Man liek tikai ilgoties
Un es nevaru saņemties
Sevi mainīt!
Ko man darīt?!"
Es noriju siekalas,
Knapi valdot asaras,
Un atbildēju:
"Labi, ka tu man garām nepaskrēji!
Jēzus no tevis neprasa sirdsapziņu attīrīt,
Viņš neprasa visus likumus izpildīt,
Bet tikai Viņu pašu iepazīt
Un lietas, kas Viņu sāpina nedarīt!
Jēzus neprasa, lai tu uzkāp kalnā vai apturi vēju
Jēzus šodien vienkārši grib dzert ar tevi tēju.
Redzi, uz debesīm tik viens ceļš, tik viena taka.
Un tas nav tik sarežģīti, kā reizēm mācītāji saka.
Ja vien tu Jēzum jautāsi,
Tad piedošanu saņemsi.
Viņš tevi no grēka atbrīvos
Un mūžīgu dzīvību tev dos.
Šī dāvana, kas dara dzīvu,
Tev šodien ir par brīvu,
Bet zini, tā nebija lēta
Tā katra Jēzus asins pile, tā katra Viņa rēta."
Šis vīrs vairs neko neatbildēja,
Viņš nepaspēja,
Jo satikās ar Dievu!
Dzīvo, patieso un mīlošo Dievu!
Šo sarunu mēs pabeidzām
Un kopā Dievu pielūdzām.
Katrs uz savu pusi aizgājām,
Bet abi zinājām,
Ka ir tikai viena Patiesība,
Ceļš, Dzīvība un Brīvība...

Kaut kam ir jāmainās [24.09.08]

Tēvs, cilvēcīgi gribu izrauties, gribu skriet!
Es vairs nespēju! Varu tikai sāpēs kliegt!
Es gribu noslēpties un nekad vairs nebūt,
Lai prāts vairs nedomā un sirds vairs lai nejūt...
Es gribu aizmirst visu, kas bijis, kas būs;
Vairs nebūvēt mūrus, kuri nepārtraukti grūst!
Necelties gaisā ar spārniem salauztiem;
Nelauzīt galvu par grēkiem piedotiem!
Vairs negribu sapņot un no jauna vilties;
Atkal un atkal no rīta ar sāpēm sirdī celties.
Es vairs negribu piedzīvot to nemieru baiso,
Kas mani pārņem ikreiz, kad Tev tuvoties taisos!
Tēvs, es atkal ar asarām acīs,
Gaidu uz Tevi, kad Tu ko sacīsi...
Bet arī gaidīt man vairs nav spēka;
Gribu dzīvot, elpot, būt brīvs no grēka!
Es gribu pamosties no rīta un gaisu vilkt krūtīs
Un bez nopūtām to izpūst;
Mana sirds salūzt
Un nav, kas to atjauno,
Kas iepriecina, saudzē...
Dievs, Tu esi tik dzīvs un patiess draudzē,
Bet manā sirdī...
Es zinu, tas raksturu rūda,
Bet es nespēju saprast savu kļūdu!
Un nezinu, uz kuru pusi iet!? Kā ko mainīt?!
Kad beidzot es spēšu neviltoti smaidīt?
Dievs, ja es esmu pie tā vainīgs,
Tad palīdzi man, lai varu būt laimīgs!
Nekad savā dzīvē neesmu tiecies pēc tā,
Esmu centies neatstāt citus novārtā,
Bet šobrīd es vēlos, kaut arī man miers būtu,
Kaut no dzīves ikdienas es gandarījumu gūtu.
Tu redzi, Dievs, cik ļoti es vēlos,
Lai šādos vakaros vēlos
Viņa būtu līdzās!
Kaut kas manī iekšā viņai pretī sniedzās,
Sirds tiecās,
Bet prāts liedzās...
Un Dievs, ja tam tā nav jābūt,
Tad izdari tā, lai mana sirds neko nejūt!
Lai prāts mans par viņu domāt pārstāj,
Un nemiers par to manu dzīvi atstāj!
Bet šādi, Tēvs, es dzīvot nespēju.
Es skaļi protestēju!
Es krītu ceļos, lūdzos!
Raudu un sūdzos!
Un manās asarās
Skan frāze: „Kaut kam ir jāmainās!”

Un pēc šādas lūgšanas manī atkal rodas cerība,
Kas kā viltus barība
Uz brīdi ir un tad izgaist...
Šeit pāris vārdus der arī izlaist...
Bet es nesaprotu, kāpēc man tas ir tik svarīgi?!
Es lūdzu, domāju, sapņoju, bet nespēju darīt!
Tēvs,
Man nav spēka,
Esmu gļēvs!
Pāri visam man esi vajadzīgs Tu,
Lai sajūtu, iemīlu un arī saprotu...

3 karotes piena [26.11.007]

labdien,
vai var ar jums, lūdzu, sarunāt 3 karotes piena?
nezinu! :o grūti rīti...
un piens man uz "Jūs", bet par spīti...
Jau ielēji?
es ceru bez tējas!!!
eh, rokas stiepiena attālumā...
kur es to noliku satraukumā?
sviests!
3 reiz kausēts un 2 reiz spiests...
Neatceros, bet nespēju aizmirst...
viss saliekas kopā un atkal sabirst...
neredzu tuvu, es redzu tālu...
caur miglu un puķēm tādu bālu...
ko?
nezinu! sameklē, uzlūko!!!
Tu joko?
Nē! paceļu labo roku...
un tomēr...
kā jau vienmēr!!!
abas rokas piesietas
pie gaļas mašīnas...
katra pie savas...
nav spožuma, slavas...
tikai dubļi...
skats pa rubli...
shows...
moušns slovs...
uz abām pusēm rauj
un pa vidu palikt neļauj...
un nav jau svarīgi uz kuru pusi
samals! diezgan klusi
šie vārdi skan...
man...
ausī...
varu meklēt un taustīt...
es brīdi paceļu galvu virs ūdens...
vairs nav rudens...
un soli pa solim, domu pa domai
es gatavojos savai lomai...
bet Režisors man vēl nav tekstu iedevis...
pie skatuves pievedis
rāda
kā darbinieki uzceļ un ārda
dekorācijas
skan sirēnas, rācijas
viss steigā
līdz beigām
palicis maz...
3, 2, raz
esam gaisā...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm [11.11.08]

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...
Skaista, vilinoša, noslēpumaina...
Tev tuvojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...
Dievs tevi radīja un sauc tevi vārdā.
Viņš tevi ielika tavā vietā...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...
Tāla un auksta... nepieejama...
Pēc tevis ilgojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm
Viena starp miljardiem citu...
Tomēr tu spīdi visspožāk...

KoKamKāpēcArkoKāKurCikKad? [02.11.08]

Skatos debesīs.
Vai tās ko atnesīs?
Zvaigznes tik tālas,
Spilgtas, bet bālas.
Tās siltumu neizstaro
Un sāpes neapkaro.
Tās neko neizmaina.
Vai tā ir mana vaina?
Ilgas, kas krājas,
Apziņas vājas,
Atmiņu krāvumi,
Zaudējumi, guvumi.
Tukšums dziļi iekšā.
Nezināmais priekšā.
Nepārtraukti cīnoties,
Tomēr nespēju izrauties!
Pārņem nogurums,
Spēku izsīkums.
Kad citi jautājumus uzdod,
Es atbildēt neprotu
Un izskaidrot nemāku.
Tad labāk nemaz nesāku.
Ārēji var šķist,
Ka man jau ir viss,
Bet iekšēji sirdī
Tu saucienu dzirdi:
Palīgā!
Atbildi mīlestībā
Un neliec man krist,
Neliec atdot visu,
Kas man tik ļoti dārgs!
Bet sauciens pārāk vārgs.
Un jau zināmas sāpes
Sirdi žņaudz un skrāpē,
Jo pašu tuvāko,
Dārgāko,
Mīļāko,
Vērtāko
Jau zaudēju cīņā.
Jā, tā bija viņa!
Es cīnījos, turēju
Pat naktīs, kad gulēju,
Bet beigās vairs nespēju.
Es kapitulēju...
Un tad kļuva žēl,
Bet bija par vēlu!
Reizēm ir jāatdod, lai varētu gūt.
Bet šoreiz nemainījās tas, ko es jūtu.
Tās pašas sāpes,
Tās pašas slāpes
Pēc miera un patiesības.
Tās īstās attiecības
Gan ar Dievu, gan cilvēkiem.
Būt pašiem, būt vienkāršiem!
Galu galā laimīgiem,
Priecīgiem un smaidīgiem.
Man apnicis būt tādam -
Uz kakla vis'laik kādam
Ar savām bēdām,
Kā lielām malkas grēdām!
Bāc! Dievs, tik Tevī risinājums!
Mans spēks vai mans vājums.
Viss mans dzīves gājums.
Bet tikai viens jautājums -
KoKamKāpēcArkoKāKurCikKad?

Nekas, es pagaidīšu! [10.07.007]

Nekas, es pagaidīšu!
Ja sāpēs, es pasmaidīšu!
Kad lietus līs, es nesalīšu!
Vēl mazliet, mazliet es pagaidīšu!

Pagaidām neko es tev nesacīšu,
Jo jāatbild man būs par katru vārdu tīšu.
Bet klusībā es dzīves nezāles mīšu.
Neko, neko es nesacīšu!

Visu, kas man prātā, es Vārdā pārbaudīšu
Likšu to uz papīra un atskaņās vīšu
Un kamēr es to lietu neatpīšu,
Es visu, visu pārbaudīšu!

Tad beidzot kādu dienu es visu sapratīšu
Mainīšos un mainīšos, līdz sevi nepazīšu!
Atmiņās es filmu atpakaļ tīšu
Gan jau, gan jau sapratīšu!

Vēl mazliet, mazliet es pagaidīšu!
Cik ilgi ir mazliet? To es nesacīšu!
Un pat ja sāpēs, es pacietīšu!
Nekas, es pagaidīšu!

Mana ikdiena [05.09.08]

Mana ikdiena
Nu gandrīz diena ikviena
Kad laiks kaut kur posties
Sākas pamostoties
Ar smagumu sirdī
Es nezinu, vai tu dzirdi
Vai spēj izlasīt,
Jo es nemaz nespēju izstāstīt,
Cik tas sver
Un kāds instruments der,
Lai to paceltu
Un tas vairs sāpīgi nedzeltu.
It visur, kur eju
Šis smagums velk uz leju
Tas asi sirdī dur
Un pie zemes mani tur
Kaut gribētu es pacelties
Un gaisā mazliet kavēties
Jo lidot sapņoju,
Un sapņos lidoju
Bet acis atverot
Es nevaru aizlidot
Kur sāpju sienas grūst
Un visi mieru gūst

Tad par spīti tam, ko ciešu
Es ar kājām uz turieni iešu
Un nepadošos jūtām
Ne arī problēmām grūtām
Un pat ja man būs jārāpo
Uz zemes malu tālāko
Es turpināšu cīnīties
Lai ienaidnieks var brīnīties
Jo tur, kur dodos es
Man vairs nesāpēs.
Pa zelta ielām staigāšu
Un sirdī prieku turēšu!

Un ja ir kāds, kuram līdzīgi sokas,
Tad pasaki viņam lai nepadodas,
Jo ceļš gan ir grūts, bet vietas tur daudz
Un Viņš, kas tur mājo, ikvienu tur sauc

Kliedz un klusē [02.07.08]

Sirds kliedz, prāts klusē
Prāts kliedz, sirds klusē
Kurā pusē
Tu nostājies?
Vai arī Tu klusē?
Tu tālu
Tu otrā pusē
Vai varu teikt jūs?
Kā būs?
Un arī pārējie
Tajā pusē
Tusē
Bet Tu klusē,
Un klusē, arī sirds
Kliedz
Esmu pusē...
Vai roku pretī sniedz?
Kā ir
Būt tur otrā pusē?
Kur visi tusē
Un reizēm klusē...
Klusē, arī sirds...
Un tomēr pulsē
Tā sāp
Jo Tu otrā pusē
Un sākas viss no gala
Sirds kliedz, prāts klusē
Prāts kliedz, sirds klusē

Es gribu lūgt [18.08.08]

Klāt nakts.
Solī vieglā
Dodos uz gultu,
Laižos miegā.
Ko darīt?
Sākt sapņot
Un ikdienu norīt?
To labi pieprotu.
Bet arī šovakar
Es gribu lūgt!
Kaut pāris sekundes,
Kaut tikai minūti!
Pirms aizmiegu,
Es gribu lūgt!

Kā to saprast? [24.10.08]

Šodien, ka reizēm no rītiem gadās

Man šim dzejolim iedvesma radās

Vai drīzāk tās vienkārši pārdomas

Pēc kādas īsas un parastas sarunas,

Kuru pat īsti varbūt neatceros

Jo pie jautājuma: „Kā iet?” es vel šobrīd ķeros

Nu it kā nav nekas īpašs, par ko sūdzēties,

Bet tomēr es nespēju no sirds priecāties!

Ir kāda lieta, kas mani moka

Par to rakstīt jau nogursi roka

Tas, kā tāds akmens, kas iekārts kaklā

Un iemests jūrā, bet pietiekami seklā,

Lai tomēr galvu virs ūdens noturētu

Bet aizpeldēt prom es neiespētu!

Šāda līdzīga pieredze jau vienreiz man bija,

Kad jāatdod dārgākais, tuvākais, mīļākais...

Toreiz tā asaras lija...

Līst arī tagad, tikai domājot par to.

Mans prāts atkal un atkal to atkārto...

Tas traucē!

Tas sasien manus spārnus,

Sajūta, kā uz ledus plāna!

Es baidos!

Savās nopūtās, vaidos

Es varu pazaudēt to

Un es to nevēlos!!!

Jau reizi tā notika,

Kā man tas nepatika

Es kliedzu un skrēju

Es cīnījos,

Bet viss kā pret vēju...

Veltīgi...

Un tā pat arī šoreiz

Tas viss notiek vēlreiz!!!

Un neiet runa par lietām sliktām

Bet pat sākotnēji likās – Dieva dotām

Bet tagad šķiet, kāds liek tās atdot

Bāc, neko nesaprotu!!!

Vai tiešām, tās jānoliek, lai mieru gūtu?

Vai tiešām jācieš, lai laimīgs būtu?

Jau reizi es aizgāju un atnācu te

Tas ir aiz muguras, tā ir pagātne,

Bet tagad Tu gribi, lai atpakaļ eju

Ko es te leju?

Es esmu gatavs ciest, ja cīnos par taisnību

Es censtos un cīnītos par savu ticību,

Bet tagad man sitiens no savas frontes

Kā to saprast?

Un vai tas tiešām tā ir?