Par to, cik stulbi [25.10.09]

Ir tik stulbi būt pa vidam,
Kur redzi gar abām pusēm slīdam
Visu, ko gribēji paturēt,
Bet šo lentu neesmu spējis apturēt!
Viss, ko spēju, ir atkal naktī negulēt
Un kārtējās rindiņas sacerēt...
Gluži kā vienmēr jeb ikreizi
Bet šoreiz
Par to, cik stulbi būt pa vidam!
Patreiz "ar labu nakti!"
Rīt atkal svinam!

Stāsts [16.10.09]

Kāds tavs teikums par šo dzīves jomu
Vakar man lika sirdī kādu domu..
Jautājumu, uz kuru atbildi sevī nevaru atrast
Un es atkal nevaru saprast
Vai man vienam tā liekas,
Ka ikreiz, kad mūsu acis tiekas
Tās apmulst.
Straujāks pulss
Vēders griežas
Un sejā smaids spiežas
Varbūt
Tas, ko manas iekšas jūt,
Ir visu nedēļu ēstā „pasta”
Nav jau gluži kā nasta
Tomēr gribas zināt
Un visus „varbūt” apklusināt
Kāds ir šis stāsts?
Īss, tiešs, konkrēts vai garš izklāsts!
Neko nezinu
Tik cik atminu,
Ir Lāčplēsis, kas joprojām zem ūdens cīnās
Ir arī jau slavenais Šreks, par ko mēdiji brīnās
Un vēl ir arī Pelnrušķīte ar saviem septiņiem rūķīšiem
Nemaz nerunājot par folkloru, prinčiem un pūķīšiem
Katram šim stāstam ir savas beigas
Un arī savu stāstu es rakstu bez steigas.
Daudz dzīvē ir solīts
Vēlāk acis bolītas
Un arī tagad es nevaru pateikt
Kā Dievs iecerējis šo stāstu pabeigt
Tomēr zinu, ka vēlos redzēt turpinājumu
Dalītus priekus un asaru mierinājumu
Un tad, ja lietas izvēršas...
Nu tā...
Tad arī pateikt savu „Jā”!

Beigt sevi žēlot!

Kungs, cik vien es sevi atceros,
Tad gandrīz ikreiz, kad kaut ko saceru,
Tas ir par mani un manām sāpēm
Par tukšumu un mīlestības slāpēm.
Kungs, es gribu izrauties un pārtraukt sevi žēlot!
Nu nevis tā, ka tēlot,
Bet acis no sevis
Novirzīt uz Tevi!
Gribu rītos Tavu mīlestību gaidīt,
Vakaros par tavu uzticību smaidīt!
Un ne ar vārdiem, kurus jau tūkstoš reizes dzirdi,
Bet gribu Tevi slavēt ar visu savu sirdi!
Kad sapņoju, tad nevis par to, ko sev iekārot,
Bet gan par to, cik man ir, un cik es varu dot!
Dievs, es esmu šeit nu tāds, kāds es esmu.
Visādus netīrumus sev līdzi nesu.
Bet Tu ņem, tīri, maini, veido,
Līdz visbeidzot
Cilvēki manī saredz Tavu atspulgu!

Kā man būt? [15.10.09]

Uzsāku ceļu, jo likās, ceļa vējš pūtīs
Atsitu galvu, bet sāpēja krūtīs,
Sastopoties ar mūri.
Nācās nopūlēties sūri,
Lai tiktu pāri.
Šķiet, apgāju apkārt...
Tagad atkal priekšā pāris!
Pat gribas padoties, uzsiet ciplu un pakārt
Šūpoles kokā.
Bet es tomēr sažņaudzu cerību rokā
Un stājos mūra priekšā.
Viss sagriežās iekšā,
Sākt trūkt skābekļa,
Jo saprotu, ka varu otreiz uzkāpt uz grābekļa.
Un tad pienāk kāds ar izbrīnu acīs.
Es gaidu, kad šis ko sacīs,
Bet viņš pasmīn un aiziet tālāk.
Un tikai vēlāk
Es saprotu, mans mūris citam kā spļāviens jūrā!
Viņu izteikumi sirdī durās.
It īpaši tāpēc, ka saprotu viņu domu,
Un atkal apzinos kārtējo savas dzīves jomu,
Pie kuras jāstrādā, virzienus mainot,
Un nevienu jau nevar vainot.
T.i. vainot jau var, bet jēgas nekādas.
Tā krājas tik rūgtuma grēdas,
Kas veido jaunus mūrus.
Priekšā nepārvaramas jūras,
Kuru krastā stāvu
Ar seju blāvu.
Sirds sapņo būt otrā pusē,
Prāts apmulsis un lūpas klusē,
Bet pašam saprast grūti,
Kā man tālāk būt?!

Risk [05.10.09]

„To be or not to be” that is the question
But you have to choose
And if you choose to be you risk to lose
I want to be, but I prayed
Not to be ‘cause I’m afraid
And I don’t know if it’s meant to be
Is it God or it’s just me?
And here it gets complicated
As every decision is related
To someone else, to other people

God, it’s all confusing!
Here I am again, choosing
To be or not to be!
Do You hear me, do You see?
Well, I know You do,
But I am not You!
I have no all the answers, not even just this one!
All I can do is rely on grace of Your Son.
If I choose to be
And I lose
I know You will turn it back to good
That’s what I understood!

But still I don’t know if it’s worth to risk loosing
Just because I got wrong while choosing
To be or not to be
Is there someone who agrees?
Someone who knows the right thing to do
God, is there anyone else besides You?
No!
So the question still is “to be or no to be?”
I know I have to choose, but would You help me?