Dažreiz vienkārši vairs nav spēka tālāk iet
Gribas aizvērt acis ciet
Un būt citur
Bezvārdu nopūtas un domas bez satura
Klīst
Sapņi un nākotnes cerības te plīst
Te atkal tiek kopā liktas
Trauslas, līmētas cita pēc citas
Dusmas.
Bet nav ne jausmas
Vai uz sevi, jo nespēju?
Varbūt uz Dievu, visa nesēju?
Vai uz citiem, jo tie nejauši gadījās?
Droši vien viss kopā tur savijās.
Un stulbi tā
Jo skatos atpakaļ sev kabatā
Un redzu, ka ne pēc mana prāta,
Bet Dievs tur vienmēr kaut ko licis
Nav pat kapeika uzkrāta,
Bet vienmēr ir ticis
Arī kādam priekam
Tad šim nākamam solim būtu jābūt kā niekam
Bet es šoreiz zūdos
Jo sajūta, ka rokos ar vien dziļāk
Un es zinu, ka kļūdos
Es vienkārši vairs nespēju būt atbilstošs
Pats par sevi pietiekošs
Ja Dievs kādas lietas nemaina
Tad šāda uzmurgojas aina
Un paliek tikai nakts, ko izgulēt
Un rīt tad turpināšu nevarēt,
Jo ko varu es
Tam nav paliekošas nozīmes.
