Mirklis

Iekritu.

Un ārā nevar izrāpties!

Bet varbūt arī negribu

Man patīk šeit tā kavēties.

Gribas tā mierīgi nesteigties.

Pasēdēt, apkārt skatīties,

Un priecāties.

Sirds

Cik interesanti

Un reizēm arī amizanti,

Ka dažreiz Dievs tev sirdī ieliek tos,

Kuri tevi pēdējo uzlūkos.

Un dažreiz ir tā, ka satiec tu vienu

Un nevari beigt domāt par viņu ne dienu!

Mīlestība

Jeb tā sauktā vertikālā pretestība?

Ne vienmēr!

Atkarīgs no sabiedrības.

Varbūt draudzība?

Pat vairāk es teiktu – radniecība!

Un tā nāk nākošā diena,

Satiec tu vēl vienu

Un arī tas ielien tavā sirdī

Nu jau vairāki to sirdi tā tirdī!

Ziniet, tās ir brīnišķīgas lietas,

Bet jautājums: cik manā sirdī vietas?

Soli pa solim

Soli pa solim sapņi mirst

Ilūzijas irst

Un pāri visam asaras birst,

Kas noskalo šo pasauli miglaino.

Un laternu gaismas izgaismo

Baltajā sniegā rakstīto

Patiesību,

Bet, piedzīvojot šķietamo netaisnību,

Es negribu to lasīt...

Būtu lieki kaut ko prasīt!

Man nav spēka!

Dzīvība sēta,

Ikdiena noformēta,

Pārtika lēta

Uz svariem svērta

Un skaisti iefasēta,

Saruna vērta,

Sīknauda bērta –

Viss viens un paliek tik rēta!

Man nav spēka!

Nav spēka pat raudāt,

Nav spēka jautāt!

Tik Gara nopūta

Signālus nosūta.

Solis

Solis raits

Viltots smaids

Kopš vasaras

Asaras

Tek uz iekšu

Drīz sāpēs kliegšu

Ko tur liegties

Nav spēka tiekties

Tur – otrā pusē

Tu klusē

Ko man darīt?

Nespēju norīt

Ne pat sagremot

Pie tā nepierod

Kā pierod pie netīra gaisa

Tas paliek un maisa

Dzīvot!

Spiediens

Prieks, kur tu rodies,

Ja visur, kur dodies,

Tu nelāgi stosties.

Katru rītu mosties,

Saproti – laiks posties.

Nav laika bozties.

Tie paši caurie apavi,

Vakar mazgātas zeķes,

Apģērbi gatavi

Un uz biksēm pleķis!

Tā varētu turpināt dikti,

Bet tad kāds iesprauktos pikti

Un teiktu: mēs šeit likti,

Lai priecātos, labi vai slikti!

Un es pilnībā piekrītu

Šai domai garīgai,

Bet tad, kad es pakrītu

Līdz bezsamaņai galīgai,

Jo kādu laiku ēdiens trūcis,

Jau dienas vēders rūcis,

Kad esmu ar kājām gājis,

Jo transportam nesanācis,

Kad esmu savu dzīvi izlējis,

Lūdzis un, kad nespējis,

Tad raudāju. Esmu skrējis

Ātrāk par vēju,

Darījis cik varējis,

Bet, kad vairs nespēju

Stāvēt soli priekšā,

Iet pirmais iekšā,

Lēkt augstāk par visiem,

Smaidīt pret pesimistiem,

Valdīt pār ķīmiju

Un dabas stihiju,

Ko sauc par pavasari.

Šeit nestāstīšu gari,

Jo arī es tikai cilvēks,

Man tāds pats nespēks

Kā citiem reizēm uznāk,

Kad nezinu kā panākt,

Lai sirds sitas ritmā,

Lai pa otru vaigu sit man,

Lai vēders skan klusāk,

Lai daudzi dzīvot iesāk,

Lai vienmēr man pietiek,

Lai ūdens kedās netiek.

Un tas viss vienubrīd!

Nav elpas ne sprīdi,

Jo cīņa nepārtraukta,

Lūgšana nesasaukta,

Raksturs neaudzināts,

Prāts piesātināts,

Ka pat neatceros ko

Gribēju pateikt ar šeit rakstīto!

Tēvs,

Vai tu pieņemsi mani tādu?

Principa nekādu!

Nu tādu, kāds es esmu!

Dod iedvesmu!

Es gribu Tevi dzīvu

Nevis teoloģiju stīvu

Par to, ko jālūdz!

Par to, ka grēki jāsūdz!

Par to, kur jābūt!

Par to, kas jājūt!

Es negribu Tevi skaistos vārdos,

Es negribu to, kas gudros prātos,

Es negribu to, kas jau sērijveidā iet!

Es gribu mest kūleņus, lēkāt, skriet!

Es gribu mācēt kļūdīties

Un tad nevis spēlēties

Vai citu priekšā kaunēties,

Bet nekavēties

Un priekos vai mokās

Skriet Tavās rokās!

Gribu mācēt nevis lūgt,

Bet runāt ar Tevi, gribu sūkt

Dzīvības ūdeni, kā bērns limonādi sūc.

Gribu tā, lai jūt, kad lūdz!

Gribu, lai mainās lietas,

Lai tās izkustās no vietas!

Negribu reliģiju, negribu mācību,

Gribu reālu spēcīgu rīcību!

Un var jau būt,

To tikai Tu jūti,

Ka esmu baigais gribulīt’s,

Kurš tikai gaužas un sīc,

Bet es nepadošos

Un tik uz priekšu došos,

Līdz redzēšu godību,

Piepildīšu sūtību

Un staigāšu pa zelta ielām

Un ar acīm lielām

Būs cilvēki apkārt

Gan šauti, gan pakārti.

Bet pirms visa tā

Nedrīkst atstāt novārtā

Šodienu!

Un pārvarot spiedienu

Sludināt taisnību

Un ieviest kārtību!

Strong [2003]

This is the fest

Where God is the best
Give Him a life
And He will give you a wife
He’s my favorite and Only One
He’s stronger than that boy with gun
I was one of the boys in my school
Who think that smoke that is cool
God is your dad
But satan is bad
he will make you sad
And he will be glad
But satan is wrong
You are so STRONG
Your life will bee long
Not like this song
God blessed me
And now you see
You are asking why?
Not because I’m a nice guy
Come on, go up this way
It doesn’t matter what the others say
Eat champion’s breakfast
And you will bee first
You will be STRONG
Like this song
Going to school is boring?
Read the Bible – grow every morning
And you will see the sign
That everything is fine

Sūna

Dzīvo tu dzīvi vienos atteikumos

Tā lai katram šeit tiek savs kumoss

Ja ne tu, ne tavās paziņās nav lielā zivs

Tad visi aizmirst par to, ka vispār esi dzīvs

Lai gan ūdens ne tik pie potītēm, bet jau mutē smeļas

Neļaušu, lai tādi lieli pār cietiem ceļas

Un kā Ābrahāms, pie sirds sev lieku

Katru lietu un lai tālāk ietu

Kā viņš pretī katrai cerībai cerēdams

Par apsolīto zemi, tik tuksnesi redzēdams

Kaut to vien vēlos

Kā teikt šos vārdus cēlos

********

Lai visi apraujas

Bet vai tas ko līdzēs, vai kāds ko pajautās?

Kā tik vien bārs un nesapratīs

Kad beidzot kāds to tālāk patīs?!

Vēl nav laiks man redzēt zelta ielas

Vēl jāpaveic man lietas lielas

Bet jūtos es, ka tiek no manis prasīts

Ņemts kā Bībelē ir rakstīts

„Kam daudz dots, no tā daudz prasa”

Bet tie, kas lasa, tie tur neizlasa

Par to kā es jūtos

Proti, it kā būtu es sūdos

Bet no manis dimantus lūdz

Nav man dimantu – lūdzu, tev sūds

Un tomēr nevar visu tā pa lētam

Un pat sūdos jābūt man svētam

Jo es kā piemērs, liecība, stāsts

Es ticības vīrs, sūds – kalns, kas tiks gāzts

Svētlaime

Domas galvā kāpj, tā sāp
Tikai zvans mani glābj
Skola ritīgi besī
Tur učenes posī
Paldies Dievam tās ir beigas
Beigas bez steigas
Tagad mājās eju
Ar priecīgu seju
Man patīk šis laiks
Kad ir nolaists tvaiks
Tagad brīvs brīdis
Līdz svētlaimei sprīdis
Kad es tikšu mājās
Visiem pjautāšu – kā klājas?
Tad kopā ar draugiem
Un bez kādiem draudiem
Mēs visi barā
Močīsim ārā
Kopā būs jautri
Meitenes atnāks kautri
Un tad mēs laidīsim vaļā
Bet viss vēl nav galā
Visiem būs labi
Jo viņi dzers šņabi
Bet es zinu kā no rīta būs
Viss tāds miglains kļūs
Viņiem sāpēs galva
Un tā būs viņu balva
Bet viņiem tas nepiedur
Un neviens viņus neaptur
Es turos tālu
Dzeru minīti bālu
Dūmi piesmirdina telpu
Neļauj atvilkt elpu
Ir tikai viena doma
Jātiek ātrāk prom
Zaļus ābolus salasu
Mazliet Bībeli palasu
Noklausos ierakstu
Ko nesaprotu pierakstu
Laime ir mana
Pie auss kaut kas zvana
Un es atkal ceļos
No gultas ārā veļos
Savas acis es bolu
Dodoties uz skolu

Tā vienkārši radikāli

Es ģērbjos tā kā man ir tīkami, tā kā man ir ērti

Un par to tiek ne mazums komentāri bērti

Kam vispār šai pasaulē ir viegli

Nu ne jau man, bet varbūt tiem, kas kā spiegi

Lai varētu nokaut – nu tas gan bija lieki

Ziniet, es nemaz negribu viegli

Es gribu grūti,

Lai var augt

Kad pavisam nevar, sāk žņaugt

Es sūtu...

Kā piemēru – es klusi bļauju: palīgā

Pasaule teiktu: „tev viss ir galīgā

Sviestā”

Bet es zinu, ne vienmēr ies tā

Jo redzi Jēzus patiesību nesis manā sirdī

Patiesību, kas visu laiku mani tirdī

Runāt un darīt lietas, lai nāk uz āru

Lai citi redz kādu Dievs mums devis Garu

Rakstu to, ko domāju un runāju arī

Turpināšu arī turpmāk tā darīt

Nevis stīvi samāksloti pozitīvi

Bet gan patiesi un pat ja negatīvi

Vot tā...

„Bet varenāks par lielo ūdeņu krākšanu, varenāks par jūras bangām ir Tas Kungs Savos debesu augstumos (Psalmi 93:4)

Šoreiz nesākšu lēnām, es sākšu tieši

Tās nav tikai auzas, bet konkrēti kvieši

Domāšanas veids tāds kā šis, proti,

Tie visi talanti un spējas, kas doti

Tikai mana paša nopelns, mans darbs, mani sviedri

Turpini tā domāt un tevi kā niedri

Vējā, nolauzīs un tad sadedzinās

Tā būs, žēl, ka daudzi neapzinās

To, bet raugi es nākšu

Un citu domāšanas veidu sākšu

Tādu, kur visa centrā ir Dievs - Jēzus

Jo Viņš deva asinis gan rēzus

Pozitīvas, gan negatīvas visu grupu

Un tāpēc es te tā tupu

Dzīvs

Ne tikai dzīvs

Bet arī brīvs

Jo Jēzus nenāca atbrīvot tik manu miesu

Kas tā vai tā sapūs gaidot savu tiesu

Bet no tās dienas es, kā jūs, nebaidos

Jo Dieva žēlastībā es ticībā noturos

Un jūs jau zināt, kas pie tā vainīgs

Tas pats sauklis: „es gribu būt laimīgs”

Tu, kas laimes dēļ ne tikai zagtu un krāptu

Bet, ja vajadzīgs, līķiem pār kāptu

Un arī tu, kas šķieties pats sev labs esam

Nenokļūsi debesīs, vot tādu lāstu nesam

Jo bez ticības nevar Dievam patikt

Un zini, ka arī mūžīgi šeit nevar palikt

Ir gaisma, ne viss ir tik drūms

Debesīs mums visiem pietiks rūmes

Ja tu sirdī ticēsi un ar muti teiksi

Tad ne tikai tādus vien attālumus veiksi

Tavā ēnā

Paldies Tev, mans Tēvs, mans Debesu Dievs

Paldies, ka grūtībās es nepalieku viens

Šis laiks, kas man kā murgs stiepās,

Mana sirds pretojās, mans raksturs tiepās

Tas bija no Tevis,

Es zinu Tu man to devi,

Lai es salauztu sevi,

Jeb Tu Mani salauztu,

Jo neviens cits,

Kas manā dzīvē likts

Un pat ne es,

Neviens uz pasaules

Nezin un nemīl mani tā kā Tu to dari

Un tikai Tu tā vari!

Salauzts un izmisis,

Par uzvarām aizmirsis,

Skrienu Tavās rokās,

Lai savās mokās

Tavā ēnā veldzējos

Un, kamēr tur kavējos,

Tevī no jauna iemīlos

Un mazliet aizmirstos.

Vairs negribu būt spēcīgs,

Negribu būt rēcīgs,

Negribu mūrus graut

Un nāves saites raut,

Ja vien Tu neesi ar mani

Un ja vien Tu to dari

Es negribu neko no sevis,

Bet lai viss nāk no Tevis...

Un šeit es gribēju ierakstīt tekstu, kuru rakstot,

Es to nejauši izdzēsu, ar pirkstu telefonā bakstot

Un ļoti pārdzīvoju

Jo, to rakstot, sevi iztukšoju,

Bet tad sapratu, ka tas jau nemaina neko

Tas mani neiztukšo,

Bet tieši otrādi – piepilda

„Āmen!” Gars vēl piebilda...

Joprojām vēlos būt izcils priekš Tevis

Gribu izmantot visu, ko Tu man devi

Un tas nenozīmē nekad nekļūdīties,

Bet gan patiesi pēc Tevis dzīties!

Jo kāda jēga, ka es vienkārši eksistēju

Un ar savu klātbūtni pasauli degradēju

Tad jau es labāk progresēju

Un apkārt sev dzīvību sēju

Tad labāk es atdodu sevi, lai citiem labums būtu

Ne iznīkstošais, bet lai tie ieskatu gūtu

Neticamajā

Un acīm neredzamajā

Tomēr patiesajā

Un nebeidzamajā

Mīlestībā,

Ko Savā lielajā žēlastībā

Tu izlej pār tiem,

Ko esi nosaucis par Saviem bērniem

Gribu mīlēt tā, kā Tu mīlētu

Gribu vētrā stāvēt tā, kā Tu stāvētu

No visas sirds gribu būt tāds kā Tu

Gribu dzīvu ticību, nevis pie sienas ierāmētu

Tavās rokās

Jēzu, man asaras tek pār vaigiem

Caur šiem brīžiem baigiem,

Lūgšu vārdiem maigiem...

Tik daudz jautājumu, ko Tev uzprasīt,

Tāpēc arī šoreiz tos gribu pierakstīt!

Es varu uz galvas stāvēt, vai zemē gulēt,

Bet nemāku es savu sirdi noformulēt!

Tā tik ļoti ne ritmā sitas

Sajūtas mainās cita pēc citas

Dziļi iekšā es par kaut ko cīnos

Bet par ko?

Un par ko?

Es nesaprotu! Brīnos!

Par viņu?

Ar savu sirdsapziņu?

Vai kaut ko esmu izlaidis?

Kas manai sirdij pazudis?

Man it kā ir viss...

Man ir cilvēki, kurus mīlēt vairāk par sevi

Un es ticu, ka Tu man viņus esi devis

Man ir daudz un brīnišķīgi draugi,

Kas vienmēr ir blakus, vai dziedi, vai raudi

Vairāk vai mazāk, bet esmu paēdis

Ar to, kas man ir, līdz šim esmu izticis

Un lai gan šobrīd to īsti nejūtu,

Zinu, ka pāri visam, man esi Tu!

Kas tad ir pie šī nemiera vainīgs?

Vai tas, ka cenšos būt laimīgs?

Mans raksturs ir sūnains un garīgais mainīgs

Vai tas pie tā visa vainīgs?

Maini to!

Mani pēc Savas līdzības izveido!

Lai mans miers, mans spēks, mana laime, mans prieks

Viss pārējais! Katrs dzīves nieks

Ir tikai Tavās rokās

Un savos priekos, vai mokās

Arī es tur skrienu.

Jēzu, neatstāj mani vienu!

Virtuālā realitāte

Piespied „power” pogu,

Atver jaunu logu

Un tik raksti, ko vien vēlies

Par to, cikos cēlies,

Ko ēdi pusdienās

Un par neprātu, kas notiek mūsdienās.

Punkta vietā liec daudzpunkti un galā kolu, iekavas

Un tad gaidi kā piekalts,

Lai kāds tev atraksta

Līdzīgi kā Gustavo to apraksta.

Skaisti,

Ka internets miljoniem cilvēkus saista

Var draudzīgi patērzēt,

Par svarīgām tēmām diskutēt

Un tēlot!

Palikt nomodā vakaros vēlos.

Var slēpties aiz teikumiem pareiziem,

Var lietas bīdīt un tā nekur arī neaiziet.

Var zem bildēm skaistus komentārus likt,

Uz vēstulēm mīļi atbildēt un atbildēt strikti.

Un nav jau slikti...

Jo bez interneta, es tā jūtu,

Mūsdienās būtu

Nu baigi grūti.

Tomēr cik daudz skaistākas

Ir aci pret aci sarunas,

Kad var dzirdēt balsi.

Ja ļoti vēlas, var dejot valsi.

Var katram acu skatienam sekot

Un piefiksēt pauzes, kad saruna nevedas tekoši.

Var no sirds sabļauties,

Var pat sakauties.

Var kūleņus mest

Un viens otru pičpaunā nest.

Var apkārtējos baidīt,

Var klusi sēdēt un smaidīt.

Un, ja kāds saka: „tur ārā līst tak!”

Tas vienalga ir par virtuālo realitāti īstāks.

Ticības solījums

Es apsolos ticēt,

Cienīt un mīlēt,

Pielūgt un slavēt

Tevi, Tēt!

Jebkuros apstākļos,

Dubļos vai mākoņos,

Priekos un bēdās,

Pilīs un malkas grēdās,

Steidzoties, gaidot,

Raudot vai smaidot,

Ņemot un dodot,

Zinot un nesaprotot.

Es mazliet uzdrīkstēšos

Tevī pakavēšos

Un uzticēšos

Pie Tevis vēršos

Ar apņēmīgu sirdi

Tu apņēmību dzirdi

Un, kad viss sāksies

Es zinu, ka nāksies

Vēl krist,

Bet, lai cik grūti šķistu,

Es celšos,

Spēkus smelšos

Un iešu

Uz priekšu

Pie Tevis!

Tikai Tu

Spārniem salauztiem

Plāniem sagrautiem

Kļūdām pieļautām

Sāpēm sajustām

Priekiem aizmirstiem

Sapņiem pamestiem

Sirdij sažņaugtai

Nastai uzkrautai

Gribu paslēpties

Un aizbēgt no ļauna

Gribu izrauties

Un dzīvot no jauna

Jēzu, Tu

Tikai Tu

Prieku atdotu

Dzīvi piepildītu

Grēkus piedotu

Kļūdas labotu

Sirdi atjaunotu

Jēzu, tikai Tu

Spārni atjaunoti

Plāni uzlaboti

Kļūdas piedotas

Sāpēs dziedētas

Prieki patiesi

Sapņi bezgalīgi

Sirds piepildīta

Nasta noņemta

Gribu tuvoties

Un pazīt Tevi

Gribu pateikties

Par dzīvi, ko devi

True friend where are you?

Will you still be there when my world is shaken?

Will you still be around when my peace is taken?

When my joy and smile is gone what will you do?

Then can I still trust you?

And what if I don’t smile at you that day?

Will you turn away?

Or will you stay?

And on those days when there’s anger and pain

Those heavy days when there’s nothing but rain

Will you still be next to me?

Will you help to understand and help me to see?

OR

You are my friend when it’s easy to get along

You stand with me only when I’m strong

I’ve been thinking of this a bit too long

Don’t get me wrong

I want you to be my friend

But if you are then stay till the end!

Nodevība [oktobris, 2003]

Man reiz bija kāds uzticams draugs

Tas viss mani spiež kā nezināms drauds
Iepazināmies jau sen – pirms vairākiem gadiem
Kā labāko draugu es viņu stādiju priekšā saviem radiem
Kopā ilgu laiku pavadījām, tiešām labi draugi bijām
Un vienotu iedomu pasauli ap sevi radījām
Piknikos ar viņa muterīti braucām
”Copēt” kopā maucām
Viss bija labi, līdz uzradās jaunu draugu bars
Tad pēkšņi viņam parādījās pavisam cits gars
Arvien biežāk strīdējāmies, pat sanāca kauties
Es tiešām negribēju tam visam ļauties
Centos uzturēt labas attiecības, cik vien spēju
Kad nācām pie manis, iedzērām tēju
Vienmēr mēģināju palīdzēt, dot padomu
Daudzreiz, kā varēju uzlaboju omu
Šīs pūles bija velti pasaulē lietas
Beigu beigās mums abiem šeit nebija vietas
Agrāk es mūsu draudzību uzskatīju par krutu
Bet tā vairs nebija un es to jutu
Es nedomāju, ka viņš ir tāds liekulis
Un patiesībā arī vārgulis
Acīs viņš man neko nevarēja pateikt
Šito visu faršu mūsu starpā nevarēja izbeigt
Viņš neko sliktu man neteicis
Turpināja izlikties, ka nekas nav noticis
Līdz kādu vakaru viņi izdomāja iedzert alu
Es kā jau vienmēr viņiem līdzi malu
Sākumā nekas nebija, es sēdēju malā
Viss sākās tikai tad, kad dzeršana bija galā
Abi resnie sāka gudri dirst,
Es atkāpos, jo negribēju, lai viņiem asaras birst
Tad tas pats labais draugs sāka viņus kūdīt
Un visu to lietu uz kautiņu bīdīt
Es sapratu, ka tagad viss savādāk kļūs
Ja sitīšu mazākam, tad nepatikšanas būs
Resnie pateica, ka mans draugs mani nicina
Un arī viņa uzvedība par to liecina
Man vairs nav vajadzīga viņa uzticība
Jo šī bija augstākās klases nodevība

(+ Psalmi 40:10)

Jums liekas, ka es sevi par varoni taisu
Un jums pārējiem tikai gaisu maisu
Nav jau tā, ka es būtu bez vainas
Tagad riebīgas liekas tās ainas
Viss kārtībā - manī valdīja pārliecība
Bet kāda tā īstenībā bija garlaicība
Piedāvāju viņam, ko saņēmu pats
Bet bieži liekas, ka neredz mūs Dieva acs
Tagad viņš kaut kur pasaulē maldās
Un noteikti nedzird šīs rindiņas saldās
Aiz stūra pa rokām cigareti svaida,
Par katru stulbu joku muļķīgi smaida
Manī nav vairs pret viņu naida,
Bet kāda dzīve viņu tālāk gaida?

Man žēl, ka tāda draudzība pārvērtās naidā,
Ka domā, ka tu labāks esi, ja ar pīpmaņiem staigā
Žēl, ka tu esi aizmirsis par vasaras nometnēm
Un vienmēr izcelies ar dzēlīgām piezīmēm
Es lūdzu par tevi arvien retāk kā agrāk,
Jo man apnicis lūgt, lai Dievs tevi sargā
Es cenšos pārkāpt lepnumam un esmu pazemīgs tavā priekšā
Kā Jēzus zemojās... tā rakstīts Bībelē iekšā
Es atceros mūsu draudzību un cenšos atjaunot,
Lai arī tu Dieva žēlastību spētu iemantot
Tad es tevi lūdzu, neesi augstprātīgs arī tu
Jo vajadzīgs abpusējs "līgums" lai to nokārtotu

tu Nesaproti [~2004]

Hmm, tu joprojām esi stūrgalvīgs un mani skaļi nievā

Tu apsmej mani, jo savus spēkus es meklēju Dievā
Tu nevēlies uzklausīt mani un visu laiku man augumā braukā
Par "piiiiiiii Jēzu" tu un tava banda mani saukā
Bet patiesībā ne man pār jums būs tiesu lemt vai arī ienīst
Dievs jūs bargi sodīs - to apliecinās visi, kas Viņu pazīst
Ik viens vārds, ko jūs sakāt, un ik darbs, ko jūs darāt, tiks pierakstīts
Un vari nemaz necerēt, ka Dievs to tā vienkārši aizmirsīs
Tev liekas, ka es esmu saspiedies un palicis pavisam viens
Bet katru dienu ar mani kopā un mani sargā ne tikai Dievs
Tu un tava banda klaigājat par lietām, ko jūs paši nesaprotat
Man nav svarīgi vai jūs man piedodat vai nepiedodat
Varbūt es arī biju tāds, kāds es biju
Bet šo karu mūsu starpā es gan neizraisīju
Mans teksts "Nodevība" bija mēģinājums izlīgt mieru, bet kam tas kasa?
Vai vispār bija vērts censties, mana sirds man prasa
Es vienkārši domāju, ka arī tu gribēsi brīvu dzīvi un kādu ceļojumu
Ideju saprati un izjuti šo dziļo domu?
Nē, tu tiešām vispār filmu nefilmē
Tāpat kā visi, kas tev apkārt un kas tev pieziepē
Ne tavi draugi ne tu man neesi vajadzīgs
Es vienkārši negribēju savos secinājumos būt pārsteidzīgs
Es zinu savu dzīvi un ceļu, kuru es iešu
Tādus kā tu es ilgi nepaciešu,
Bet arī neienīstu
Man nav laika tādām lietām, lai bezjēdzīgi svīstu
Man vienalga, ka tu šitā dzīvojot aiziesi autā
Tevi sitīs un spļaus uz tevi tauta
Tev ir brīva izvēle kā dzīvot šo dzīvi
Bet, tā turpinot, jūs nekad nebūsiet brīvi
Jums nav tik daudz smadzeņu, lai šajā iedziļinātos
Un par visu manu teikto mazliet aizdomātos
Tu mani nesaproti, un pats pie tā esi vainīgs tu
Tu man brauktu virsū neatkarīgi no tā, ko es darītu
Bet tā lieta nav tajā, un runa nav par mani
Tu neesi tik kruts, kā domā, un pats to nepamani
Lai gan tu noliec mani no visām iespējamām pusēm,
Galu galā tev nāksies manā priekšā klusēt
Jo tu runā sviestu un pret mani melus izdomā
Kaut gan man vienalga, jo tu dzīvo kā cietumā
Tu dzīvo apsargāts un lien krūmos, lai pīpētu
Tu nevarētu būt brīvs pat ja tu to gribētu
Savā bandā tu izliecies, ka esi baigais šefs,
Bet mājās pie mammītes atklājas, ka tas ir blefs
Mājās par tevi rūpējas un dod visu, ko vēlies
No savu seņču kabatām tu varenību t.i. naudu smelies
Tavā vārdu krājumā nepastāv tāds vārds "darbs"
Te tev vēders sāp, te atkal laiks pārāk skarbs
Tev liekas, ka es tevi nolieku, bet tu pats mani izaicināji
Man un Dievam uzbraucot tu sekas neapdomāji
Jā, Jāņmuižā tu vari man sist, spļaut un pret mani kūdīt,
Jo tev tur „sestie”, kurus pret mani sūtīt
Ikvienu tu uzpērc! Varu tu nopērc par savu naudu
Kādam ļaunu nodarīt - tev tas sagādā baudu
Nu labi, bet es nesaprotu, kā tu vari nesaprast?!
Tu neesi labāks par citiem, bet pie tā jau tev nepierast...

Tu tiešām nesaproti
Un sevi pacel ļoti
Bet kur tu tālāk iesi?
Ar pieri sienā skriesi!

Pret naidu [~2005]

Tu ņirgājies?

Nu tad ņirgājies cik tīk

Vari ņirgāties līdz tev neapnīk

Es jau nemaz nezinu vai tu maz ņirgājies

Varbūt tomēr esi prātā pieņēmies

Redzi, pirmais, ko tev rakstīju, bija tīri ticībā

Otrais – tas gan emociju uzplūdā

Bet tagad rakstu tev visskaidrākā saprātā

Ar mīlestību pār brūcēm, kas atstātas ienaidā

Tas bija sen, tu jau esi izaudzis liels

Sen tevi neesmu redzējis te uz kādas ielas

Tiesa kas tiesa – pats ielās nerādos

It kā būtu es ar kādu no jums parādos

Zini, ir lietas, kuras dzīvē esmu panācis

Un kaut kas no tā, ko vēlējos, man jau ir sanācis

Esmu iebruģējis sev pietiekami vietas

Un sakārtojis savā dzīve vairumu lietas

Tā kā droši es varu aizmirst par tevi -

Bieži es to daru; domāt tikai par sevi

Bet kāds cilvēks, kurš vispār bieži man traucē

Vēlējās, lai „Tas Tur Augšā” tevi saudzē

Un no visām tavam paziņām, sauc kaut vai ienaidniekiem

Es esmu tas, kas to neuztver par niekiem

Tad, kad ar plānu šo es iepazīšos,

Var gadīties, ka es vēl atgriezīšos

Un tad, kad es nākšu, tad ne ar akmeņu kaudzi

Bet ar tādiem ieročiem, kas paceļ Dieva draudzi

Varbūt ne ar prieku, bet to dienu es gaidu,

Kad ar mīlestību es spēšu uzveikt naidu!

Tu zini [11.09.007]

Tu zini, es baidos. Dod spēku drosmīgi pastāvēt šajās bailēs!

Tu zini, es vēlos. Dod pacietību redzēt šo vēlēšanos piepildāmies!
Tu zini, es ceru. Dod iespēju šai cerībai dzīvot!
Tu zini, es ticu. Palīdzi šo ticību pārtulkot darbos!
Tu zini, es nevaru. Tāpēc nevis es, bet Tu dari un ne manu, bet Savu prātu!
Tu zini, cik liels egoists es esmu. Palīdzi man nesavtīgi mīlēt!
Un tikai Tu zini, kas notikis tajā brīdī...
Tikai Tu zini...
Viss, ko es zinu, ir tikai tas, ka Tu zini labāk!

TV rulzz [~2004]

Ieslēdzot TV vienmēr redzu šito sviestu

Tas ir visur, lai kuru pogu pultij spiestu
Vispirms jau reklāmas pusstundu garās
Ir taču smieklīgi skatīties, kā dārzeņi darās
Smird tās reklāmas, kur reklamē cigaretes, alkoholu
Pilnīgi debīli ir reklamēt “veselīgo” kokakolu
Cik man zināms visiem besī tie TV shopi
Diezgan nepareizi ir arī TV mūzikas topi
Ar ziņām un sportu TV ir diezgan skopi
Labi, ka reti TV parādās horoskopi
Varētu jau tie TV veči kaut ko jaunu izdomāt
Jaunu filmu pirkšanas projektu vajadzētu izstrādāt
4 reizes filmu atkārto nedēļā vienā
Kļūdas pēc 2x dienā, Vai nav labāk ļepīt sienā?
Vēl jau visi šitie meksikāņu seriāli
Tas, ko tur rāda, ir pilnīgi nereāli
10 džeki neprātīgi mīl vienu sievieti
Tad jau sievieti var iecelt par meksikāņu dievieti
Pa vidu parādās arī ļaunie tēli
Tiesa gan ziepenēs tie ir attēloti diezgan cēli
Visās sērijās tie kaut kur pa vidu maisās
Galvenajai varonei kaut ko ļaunu darīt taisās
Visu izglābj vīrs, kas sevi ziedo citu labā
Mīļotās dēļ viņš gatavs skriet ar pieri stabā
Pat vēl vairāk, ja vajdzētu viņš mirtu
Tad nu gan tai mīļotajai asaras birtu
Es jau nesaku, ka tas būtu slikti
To pat vajadzētu rakstīt likumos strikti
Bet filmās tas ir tik ļoti bāli
Un no patiesības pārāk tāli
Hmm, Jā! Tas jau noteikti vēl nav viss
Redzot asās filmas esi priecīgs, ka TV esi ieslēdzis
Tagad kārta filmām, kur šauj, spridzina un dur
Tām ir slikta ietekme, bet nevienam jau tas nepiedur
Filmas centrā atkal viens varonis liels
Kurš gan Ķīnā, gan Amerikā zin no galvas visas ielas
Viņa sieva un bērni ir noslēpti kādā alā
Bet šis bijušais ments jau nevar nosēdēt malā
Viņš sameklē savu veco revolveri
Pa kluso nopērk mīnas, kompi un pulveri
Tad viņš viens pats kā varonis iet cīņā
Slepus, pa vienam novācot, pa debesskrāpi lieņā
Protams, ka viņš šauj daudz precīzāk par visiem citiem
Un ar savu magnumu pārspēj puškas, kas nāk no britiem
Ir jau brīdis, kad viņam beidzas munīcija
Ar kailām rokām tiek iekarota pozīcija
Bet kad atrod sievu, tad blakus arī mīnu
Un redz ļauno aizmūkam ar stulbu smīnu
Tad varonis ar sievu un bērniem uz rokām
Ātri paspēj aizbēgt un bez kādām mokām
Hmm, Jā! Tas viss jau tikai tā
Kad ieslēdz šausmenes, bailes ienāk istabā
TV parādās arī vācu daudzsēriju šausmas
Par labāku naudas izlietojumu tiem nav ne jausmas
Tie dauza mašīnas bez jebkādas jēgas
Kaut gan pasaulē ir daudzas nopietnākas sērgas
Manuprāt, tikai debīlie ir gatavi šādai izdarībai
Labāk būtu naudu ziedujuši labdarībai
Ir jau ļaudis, kuriem TV iet pie sirds
Tas ir sviests un es bez TV arī esmu spirgts
Nav jau tā, ka esmu galīgs TV ienaidnieks
Vienkārši tas nav manā dabā ļepīt TV, izlaisties
Šis ir vairāk vērsts uz pašām televīzijām
Lai vairāk piedomā par filmu kompozīcijām
Man ļoti patīk daudzas TV komēdijas
Tās ir krutas dzīves parodijas
Super filma – “Eiss Ventura - zvēru detektīvs”
Nu tur jau redzams vismaz kaut kas perspektīvs
Vēl viena laba ir “Policijas akadēmija”
Tai jau nu gan būtu jāpiešķir prēmija
Labi, pietiks man te TV večus tiesāt
Viņi jau labāk zinās ko iesākt!!!

Uzvara

Kādu laiku atpakaļ sev nosolījos, ka nebūšu vairs izdzīvotājs

Bet gan uzvarētājs

Jo es – Dieva svētais –

Nevaru domāt par grēku, kā par lietu skaistu

Kuras dēļ pamestu visu un pasaulē laistu

Varbūt, ka lieta pati par sevi nav slikta

Bet ja nu tā man par kapakmeni likta

Lūk, tā, ķipa solījums uz goda – es uzvarētājs

Nu ne jau lētais

Kā jums patīk nofilmētais?

Bet tagad sēžu es te virtuvē, kur t° mīnusos

Un savā prātā pats ar sevi gruzījos

Ūdens jau kā 3 nedēļas nav un nebūs

Ja neskaita to, kad ir tad pārplūst

Uz lēnas uguns vārās zupiņa, ko paēst

Manas brīnišķās domas neviens nevar atplēst

Arī es nē...

Tātad sēžu virtuvē

Un domāju par to kā būs pēc stundas vai divām

Bet to, kā ir, mēs nemaz neapzinām

Vai es būtu šo cīņu zaudējis?

Skaidrs, ka nokrist esmu paspējis

Bet baigi lēni es augšā slejos

Un te pēkšņi nokrītu ceļos

Jo vairs nespēju elpot...

Vai ir kāds, kas mani saprot?

Es tā centos cīnīties un nepakrist

Sagraut grēku un to krustā sist

Manā dzīvē pat brīnumi notikās

Un kādu laiku tas viss pat izdevās

Bet jo vairāk es centos, jo tuvāk tas nāca

Un no uzvaras man nekas nesanāca

Es savā spēkā centos tam pretoties

Pastumt, pastumt un mazliet pietupties

Bet tagad, kad esmu salauzts, kāds mani atjauno

Un maniem agrākajiem spēkiem jaunus pievieno

Jo kristietība tā, ka lifts no pirmā stāva

Caur pagrabu ved uz otro stāvu

Un no otrā stāva

Caur pirmo ved uz trešo stāvu

Paldies Tev Tēvs, ka salauzi mani iekšā

Jo biju aizsteidzies laikam jau priekšā

Paldies, ka mani pacel, kad krītu

Paldies, ka zini labāk, pat ja nepiekrītu

Paldies, ka maini Tu manu prātu

Ne tikai to, bet visu dzīves aparātu

Un ja nu mēs par to te nerunātu

Tad patiesību es nemaz nezinātu

Bet tagad zinu, ka lūgšanu telpu

Man vajag vairāk, kā ievilkt elpu

Bez tās dzīvot nevaru

Un sevi padaru

Par putnu, kas nelido

Un neredz debesis, kas tā iedvesmo

Debesis, kas padara dzīvu

Un brīvu

Tagad zinu, ka uzvar nevis tas, kas vētrā lido ātrāk

Bet kas izmanto vētru, lai paceltos augstāk

V.I.P.

Vienu dienu Tu nāci manā dzīvē

Un kaut ko sāki

Es nezinu, kā Tu tā māki,

Bet labi māki

Un ja jau sāki,

Tad arī pabeigsi.

Lai arī ko Tu neteiksi,

Es darīšu,

Runāšu,

Mācīšu,

Jo tieši tāpēc, ka Tu reiz nāci

Un savāci

Mani

Un tagad gani,

Es piederu Tev.

Viss Tavs, Tu man to devi

Es pielūdzu Tevi,

Es nomirstu sev,

Bet esmu dzīvs

Tik dzīvs

Kā nekad

Un brīvs

Pat tad

Ja man jāpakļaujas!

Lūk, tādas ir kaujas

Un kari,

Bet ne es, tik Tu to vari

Tieši tāpēc

Tu esi Vienīgais

Tas īstais un patiesais

Tu esi Iemesls, mērķis un avots

Viss no Tevis un Tev tiek gatavots

Tu esi Pielūgsme, mūsu lūgšana, Tu viss!

Tu esi Vienīgais Iemesls Pielūgsmei un šis...

Ai, Tēvs, esmu apmulsis...

Slavu Tev dodam

Tikai Tavam godam

Dzīvojam, spēkus rodam

Tevī elpojam

Tev sekojam

No Tevis mantojam

Un, ja ko kārojam,

Tad vairāk Tevis,

Jo Tu, kas devis

Visu un tiesīgs to ņemt

Tavā varā lemt,

Tad lūdzu – lem!

Ja kas lieks, tad ņem,

Lai mazāk rūsu,

Lai mazāk, kas mūsu

Un ne mēs vairs dzīvojam,

Bet Tu mūsos, mēs elpojam

Un izvēles pieņemam

Jebkuros apstākļos kalpojam

Tā, lai mūsu pielūgsme

Nav tikai vārdi, bet izaugsme,

Kas parādās darbos

Un apstākļos skarbos

Jo Tu esi V.I.P

Tu dzīvi šo iestudē

Tu dod, Tu ņem,

Tu ļauj, Tu lem!

Viss, kas mēs esam,

Tev slavu nesam

Tavā priekšā to liekam

Tavā klātbūtnē tiekam

Un meklējam vārdus,

Kaut pat pērkoņdārdos

Mēs nespētu izteikt,

Mēs nespētu pateikt

Cik varens Tu esi

Kādu slavu Tu nes

Cik ļoti mīlam Tevi

Par Dēlu, ko devi

Jo Tu esi Vienīgais Iemesls Pielūgsmei

Pielūgsme nav vārdi, bet katrs solis, ko ej!

V.V.V. (Viss Vienīgi Viņam)

Vienu rītu pamostos

Dodu slavu Dievam

Pa logu iespīd saule

Slava Viņam vienam

Nomazgājos, saģērbjos

Katru rītu mēs tā skrienam

Steidzīga šī pasaule

Un ne jau man tā vienam

Bet, paga, te būs viens iestarpinājums

Neuztraucies, tam sekos turpinājums

Es izveidoju šo pārāvumu

Lai uzdotu kādu jautājumu

Visi skrien, steidzas, vai arī tu?

Ja jā, tad kāpēc?

Vai no kāda tu bēdz?

Vai vienkārši centies darīt sevi laimīgu?

Vai tu skrien tā lai uzvarētu?

Ja nē, tad tev skriet nevajadzētu...

Es skrienu, un tad, kad nejauši es klūpu

Ceļos, jo skrienu tikai Viņam

Un pat ja citi pret mani uzmet lūpu

Vienalga dodu slavu Viņam

Piemēram, šobrīd ir tā, ka nesaprotu

Savā nesaprašanā es uzticos Dievam

Domāju, ja pats es, tad ko tas man dotu?

Neko, jo viss tikai Dievam!

Ja jau viss Dievam, tad ko nu vēl gausties

To saku es sev un no kā tu rausties?

Jo tā dara cilvēki, kad viss ir viegli

Netiek sarauti pasaules diegi

Bet tad, kad kādu sāk grūtības mākt

Tas viņam liek pie Dieva nākt

Jo citādi liekas viss ir labi, tā jābūt

Un lielos priekos tās vājības nejūt

Un tāpēc arī tika likums dots

Nāvei, ne dzīvībai tas izmantots

Jo dzīvība ir tikai un vienīgi Jēzus

Tas īstais Glābējs, Kungs un Kristus

Tāpēc arī mēs ne tikai gaisma, bet sāls

Ko ieber brūcē tam, kas jau tā kļuvis bāls

Lai viņš saprastu, ka viņam ir vajadzīgas

Zāles un ne tikai tādas īslaicīgas

Tātad – man sāp, pat ļoti

Slava Dievam

Lūk, šādi brīži šobrīd ir doti

Lai tuvotos es Dievam

Un ne tikai priekos, bet bēdās tu proti

Slavu dot Viņam

Kāds spēks tad paceļas un svētības, ko neapzinām!

Vairāk [aprīlis, 2008]

Es vienmēr gribēšu vairāk kā 3 vārdu sarunu,

Kā dažu sekunžu skatienu.

Es gribu būt tev līdzās un neatlaist

Es gribu tevi sajust, lai neizgaist

Reizēm tavi vārdi sāp, tie biedē,

Bet reizēm miers, kas nāk no tiem, dziedē.

Bet man nevajag vēl vienu mācītāju

Man nevajag kruķi, kas atbalsta, man vajag otru kāju.

Es gribu kādu, kas ir līdzās,

Lai arī cik tālu mana muļķības sniedzās

Man vajag kādu, kas pieņem un gaida,

Kādu, kas raud ar mani, un kādu, kas smaida.

Kādu, kas mīl un dara to zināmu

Pat tad, ja pieļauju kļūdu manāmu.

Kādu, kas gatavs ar mani kopā kļūdīties,

Tad piecelties,

Dzīvot un no kļūdām mācīties.

Kādu, kam es esmu otrajā vietā, pāri visam.

Kādu, kas man palīdzēs turēties pie tā, kam ticam.

Vai tu esi gatava ar mani iet cauri vētrām?

Vai tev pietiks ar tēju un vakariņām lētām?

Vai tu spētu atteikties no sapņiem dēļ manis?

Jo mans lielākais sapnis ir būt pie tevis.

Un šī sapņa dēļ esmu gatavs ciest un atteikties.

Šī sapņa dēļ esmu gatavs skriet un kavēties.

Es tev uzceltu visgreznāko pili, nopirktu visskaistāko kleitu

Ēstu dārzeņus un kolu dzert beigtu!

Es tev atdotu visu, bet man jau nav nekā

Bez sava dārguma lielākā

Es esmu tikai es.

Viens uz šīs pasaules.

Es zinu, tu teiksi – Dievs ir līdzās

Es zinu un ticu, ka pat, ja visas lietas beidzās,

Ir Dievs , kurš teica: Es esmu.

Viņu es sev visur līdzi nesu

Un lai cik grūti būtu

Es izvēlos ticēt, nevis sekot, kam jūtu

Un tomēr, cik ļoti es vēlos,

Lai mūsu sirdis kopā kvēlo!

Vīlandes Tētis [22.11.09]

Reiz es gāju pa ceļu uz māju

Bet tad apstājos un padomāju

Kādēļ tieši pa šo ceļu gāju

Hm, vajadzētu parunāt ar mācītāju

Viņš ceļu gāja

Un padomāja

Ka viņam jāiet

Pie mācītāja

Ar katru soli es baznīcai pietuvojos

Un savā prātā gudrām runām gatavojos

Sveicinoties es roku sniedzu pretī tieši

Bet viņš mani apskāva cieši jo cieši

Labāk vienu tēti

Nekā mācītāju klēti

Es pēkšņi aizmirsu, ko gribēju pateikt

Pat teikumu nepaspēju līdz galam pabeigt

Vairs neuztvēru šo jautājumu tik svarīgu

Jo biju jau saņēmis iedrošinājumu garīgu

Viņš meklēja

Ko svarīgu

Bet saņēma

Ko garīgu

Tāds nu ir mūsu Vīlandes papus

Tad, kad vajag, viņš vienmēr ir blakus

Sirsnīgas sarunas un kopā pavadīts laiks

Kārtīgas pusdienas un eklēris maigs

Labāk vienu tēti

Nekā mācītāju klēti

Ārpus Ierasti Dzirdētā [15.04.10]

Mana dzīve jau sen ir ārpus "normāli"

Mazāk vārdi formāli

Un notikumi stīvi

Es dziedu dušā un pa ielu ejot brīvi

Kaut dziedāt nemāku

Un pat, ja sanāktu,

Tas mani netraucē dzīvi

Turpināt baudīt kreatīvi

Un es nedomāju tikai muļķīgi smaidīt

Samāksloti

Un izdevību gaidīt

Ja sanāks, ļoti

Priecāšos,

Pateikšos,

Bet neapstāšos,

Vēl tuvošs.

"Un še ku re, viss būs labi -

Māja, pagalms, bērni un skaisti laternu stabi"

Bet es tam nepiekrītu!

Jo zinu, ka būs arī daudz lietainu rītu.

Būs brīži, kad ietve skatīta nodurtām acīm,

Un sirds sāpināta no tā, kas sacīts.

Būs vilšanās, grūtības, nogurums,

Kļūdas un neizrunāts pārpratums.

Būs brīži, kad smaidīt nemaz negribēsies,

Un asaras pār vaigiem ritēt nemitēsies.

Skumīgi.

Un tad vēl uzradīsies cilvēki runīgi,

Kas teikumiem daiļrunīgiem,

Paspīdēs ar komentāriem bezjēdzīgiem.

Tā viņš tagad būs, un ne par 3.50

Varbūt vieglāk kļūs pēc gadiem sešdesmit.

Jocīgi,

Jo visi saka, ka jādzīvo ir priecīgi.

Bet šis viss tā...

Ārpus ierasti dzirdētā

Es gribu teikt, ka dzīvē ir citādi;

Šeit būs pāris citāti:

"Dzīve ir grūta, bet vienkārša un skaista."

Un te vēl kāds, kas manu uzmanību saista:

"Tas, ka grūti, nenozīmē, ka nav labi."

Lai jau paliek māja, pagalms, bērni un skaistie laternu stabi.

Tas ir dikti jauki un sagādā ērtības

Tomēr ne jau tanī balstās dzīves patiesās vērtības.

Augt, veidoties, celt un attīstīties,

Pacelt acis un apkārt paskatīties.

Mīlēt, uzklausīt, cienīt un rūpēties

Un arī esot pieaugušiem, kā bērniem jokoties.

Ja dzīve ļaus, tad labprāt atpūtīšos,

Bet, ja ne, tad tik uz priekšu dzīšos.

Un, skat!

Es palikšu te pat

Gan rītos neglītos,

Gan skaistos saulrietos.

Vēstule [~2004]

Sveiks Armand, te Tev kāds tekstiņš lēns
Kad dzirdēju Tavus tekstus, es paliku mēms
Man patīk Tavas dziesmas, mūzika un tādā garā
Bet ja runā par vārdiem, tad domas ir nepareizas Tavā barā
Ja Tu turpināsi rakstīt tādas dziesmas
Tad pēc nāves Tavu dvēseli tiešām mocīs elles liesmas
Ja Tu netici Dievam, tad neraksti par tādām lietām,
Kur vietām neticība jaucas ar dzīves takām ietām
Es negribu Tev mācīt, kā dzīvot, ko raxtīt
Un katrā dziesmā Tev ar pirkstu bakstīt
Bet ar tādiem tekstiem Tu daudzus ļoti aizvaino
Un sliktā puiša slavu tautā iemanto
Tu rupji sāc ar “ej dirst” pēc tam vēl 3 vārdi birst
Un ar to arī viss Tavs bālais bazars mirst
Ir džeki, kam ir iekšās, tie atskaņas bārsta
Bet Tev gan laikam vajadzētu aiziet pie ārsta
Lai Tu beidzot saprastu, ka šeit nav īstā vieta
Dievu zaimot gluži nav tā pareizā lieta
Esmu par jaunu,
Nevaru nodarīt Tev ļaunu
Bet gribu, lai Tu izjustu reālu kaunu
Noslēpties nevar, jo Dievs visu redz
Nedomā, ka kāds neredzams pārklājs Tevi sedz
Kādā brīdī, kad Tu to vismazāk gaidīsi
Dzīve Tevi ar grūtībām svaidīs
Un par visu šito, Tas būs tavs sods

Kā tad Tev palīdzēs Tavs repera gods?
Es zinu, ka starp reperiem netikumība ir topā
Jūs to piekopjat visi vienā vietā kopā
Arī es biju reperis, bet tas nav manā dabā
Es savus spēkus izlietoju Dieva labā
Lai gan jūs teiksiet–tas nav reperis, kas nav agresīvs
Bet jūsu hipijhopijs ir pārāk depresīvs
Labi, ka jūs uztverat šo nežēlīgo realitāti
Liela daļa - tā pat kā jūs - šai pasaulē ir samaitāti
Bet es gribu šo psauli pārveidot
Pretēji jums – labā puiša slavu tautā iemantot
Viss jau būtu labi un es darītu savu darbu
Bet man vajadzēja uzrakstīt Tev vārdu skarbu
Man nav pretenziju pret Tevi,

Es nelielu sevi,

Bet Tu man maisi
Dievu noliedzot Tu tautā neticību raisi,

Šovu taisi?
Jā tā ir! Tautu ir viegli pārliecināt
Un ar lētiem trikiem to pievilināt
Kam tas ir vajadzīgs, kāda ir tava bauda?
Rakstot sliktu par Dievu nāk lielāka nauda
Es negribu uzsāk karu,

Negribu atņemt tev varu
Ar lielu sparu

Šito visu no savas sirds daru.

Varbūt [2006]

[13.11.2006]

Tevis dēļ es iešu,

Ja vajadzēs – skriešu

Tevis dēļ es ciešu

Tevis dēļ es asaras liešu

Jau leju...

Bet, ja tā godīgi, es neesmu pārliecināts, par to, kur eju

Un vai pamatoti radu šo noskumušo seju!

Es nezinu!

Vairs nejūtu to sajūtu, ko pazinu!

To, kura 2006.gada 29.septembrī

Mani ietina tādā dīvainā drebulī

Un vispār galīgi ne pa tēmu iejaucās,

Skaļi iesaucās

Un teica: tev jāmācās

Jāmācās ticēt neticamajam,

Pieskarties neredzamajam,

Palikt uzticamam

Un būt pacietīgam!

[20.11.2006]

Kopš tās piektdienas

Ir pagājušas daudzas ikdienas,

Bet pat viena no tām,

Vai steigā vai rāma,

Nav pagājusi bez lūgšanas,

Dažas ar asarām, dažas ar matu plūkšanu.

Es lūdzu par tevi –

To kas tu esi

Un arī par otru tevi,

Kas manī, proti, sevi!

Un varbūt tā ir mana lielākā kļūda,

Varbūt tādēļ sistēma dīvainus signālus sūta!

Varbūt!

Bet par ko šis „varbūt” varētu kļūt?

Pirmkārt, tas ir reizē rūgta patiesība un saldi meli,

Bet atkāpties no tā jau tā kā būtu par vēlu.

Un kas tad man melo, Ja ne es pats?

Ak, tā mana muļķa sirds, kas tā kvēlo

Un iedomu vads!

Tātad nevaru nevienu vainot

Un nākas man vienkārši dzīvot.

Dzīvot ar domu, ka variants būs otrais

Un t.i., ka sapnis šis ir Dieva dotais!

Ai, tad jau redzēs

Vai sāpēs sāpes, vai kāds tās veldzēs!

Bet gatavs esmu es tik iet,

No priekiem lēkāt un asaras liet,

Jo, ja galā sanāks, ka būs tā, ka BŪS,

Tad nekas un nekad vairs nešķirs mūs.

Šis ceļš tad liksies kā nieka gājums

Un dzīves mistērijā tāds iestarpinājums.

Bet, ja beigās būs tā, ka nebūs nekā,

Tad priecāšos es, jo iet iemācīt tā,

Kā tagad eju,

Var tikai ejot un pat ja uz leju!

[03.12.2006]
Šodien no jauna sirds dīvaini streiko,

Apdomāju sacīto un visu man teikto,

Un pat darbu dēļ priekš citiem veikto

Es vienkārši gribu beigt to!

Ko?

Neko!

Pagājušo nedēļu tā smagi rāvos visu

No rītiem āvos un skuju seju lisu.

Un sapratu to, ka neko nesaprotu,

Arī šo!

Kas notiek starp mums?

Vai tas tik pārpratums?

Varbūt tas tikai manī...

Varbūt, bet tad jau manīs!

Kā es vēlētos, lai tu man būtu blakus!

Šito šobrīd no visas sirds saku!

Jo tikai tu tā māki iedrošināt,

Neskaitot Dievu, ja drīkstu iestarpināt!

Un, protams, dažreiz dēļ tevis arī grimstu,

Bet vienmēr no jauna atkal Dievā dzimstu!

Jo ne lietas esošās, ne nākamās, ne vētras, ne spēki

Ne cilvēku gudrība, ne izdomājumi lēti

Neliks man nolaist rokas un padoties,

Ne atkāpties,

Bet tuvoties,

Šādi cīnoties

Esmu gatavs badoties

Kaut mēnešiem,

Lai visiem mēlnešiem

Tās mutītes ir ciet!

Un ko man tagad darīt? Un kur man tagad iet?

Es klauvēju, bet tās durvis ir ciet!

Vai klauvēt cītīgāk, lai sadzird un atver?

Mēģināju, bet tas šobrīd šeit neder!

Varbūt apsēsties, stulbi smaidīt un gaidīt?

Nezinu un neko nevaru mainīt!

[19.12.2006]

Ai, zini, es visu atstāju

Cīnīties pārstāju,

Jo, liekas, cīnījos ar Dievu,

Kas atstāja manī tādu kā rievu,

Kuru lai aizpildītu

Vajadzēs laiku piepildītu

Ar Dieva brīnumiem un spēku

Vajag, lai Dievs izrautu un no jauna sētu

Tu esi tik tālu

Un 29.septembri es saredzu bālu

Vairs negribu tajā visā kavēties

Un šīs stulbās spēlītes spēlēties

Kā Jānis teica: lai ir miers

Es saku: lai mirst

Lai viss, kas lieks, lai irst

Un paliek tikai vērtīgas lietas

Kaut atmiņas un takas ietas

Bet nekas, kā jau reiz teicu,

Ne vārdi, ne darbi, ko kādreiz es veicu

Neapturēs mani no augšanas

Kaut asaras un rakstura laušanas

Ir priekšā

Es iešu iekšā

Un arvien dziļāk

Un teikšu skaļāk:

Ja tev nav Dievs, tev nav nekā

Un dzīvo tu tikai ilūzijā

Tu vari teikt, ka naivs es esmu

Ka kļūdos meklējot dvesmu,

Kura dzīvību dveš

Es esmu tev svešs

Un būšu

Vārdus kopā šūšu

Līdz dienai, kad viss noskaidrosies

Un patiesība parādīsies

Kaut manu sirdi tas salauž

Celies, jo ienaidnieks nesnauž

Es tevi mīlu, tu smejies

Par tevi lūdzu, bet dienas paies

Un to, ko tu par stulbumu sauci

Visi redzēs un redzēs draudzi

Gaismā un patiesībā

Kas šajā pasaulē šķībā

Ir sagrozīta

Bet pasaule šī ir piepildīta

Ar patiesību un meliem

Jautājums ir: ar kuru no galiem

Tu sāksi

Un kad tu reiz nāksi

Dieva priekšā, tad ko tu teiksi

Vai tikai tad tu spītēties beigsi

Joprojām mīlu tevi

Lūdzu, saudzē sevi

Tu mana māsa esi

Un to, ko tu pasaulē nesi

Nekas neizmainīs, ja nu vienīgi Dievs

Vēstule Daidzhei jeb Mammai

Guļu slimnīcas gultā, kura sen jau netīra

Domāju domas un lieku tās uz papīra

Dīvainas, bezsakarīgas un tādas, ko nesaprotu

Smieklīgas... nu tādas, kādas protu

Vienalga, ārā spīd saule vai līst

Jaucas tās galvā tādas, kā šīs

Draudzīga...

Atdotu visu...

Intriģējoša...

Gādīga...

Atvērta...

Vai:

Māksliniece sirdī...

Arī nežēlīgi nesavtīga...

Mīloša...

Mīlama...

Ar sirdi par cilvēkiem...

Turpinu...

Zem deguna purpinu

Un ar pilteni no kreisi pa labi braucu...

...Un te pēkšņi atceros, kā ziemā sniegu bīdījām

Nu tā...

Kritām un cēlāmies

Un atkal zemē vēlāmies

Tāpat taisnais Bībelē septiņreiz krīt lejā

Bet katrreiz pieceļas un tik smejās

Nu labi, tā tur gluži nebija teikts

Varbūt tas teikums tur tika nepabeigts

Bet mēs gan rēcām vien

Ālējāmies un ēdām cik lien

Bez Tevis ne pusi es nebūtu spējis

Bez Tevis es gaužas asaras būtu lējis

Un lēju jau arī

Nu – a ko darīt?

Dīvaini, bet sāp, ka Tu brauc „projām...

...jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt”

Un pie Tevis ar jau es nevaru tikt

Un tāpēc jau sāku vingrināties rakstos

Ko? Tev likās, ka es ākstos?

Nē! Vai tad es kādreiz esmu bijis slikts dēls?

Vienmēr biju mājās, kad vakars jau vēls

Nu gandrīz...

Bet ko tas vairs līdz,

Ja nav mātes, kas pieskata

Vai ko pieskatīt...

Pamēģini tikai man nerakstīt!

Atceries, ka pat pie tā irāņa galda

Mūsu Tētis ar spēku valda

Un atceries arī, ka tas, kas neapēsts ticis

Var noderēt kādam, kas šos vārdus te licis

Hmmm...nezini kam? Nu zini gan –

Tam, kas Tevi mīl, un tas būtu man :)

Viens [13.06.08]

Dievs,

Varbūt, to uzrakstot,

Sirds skaidrība būs

Un, pēc tam to pārlasot,

Prāts atziņu gūs!

Kas ir šis tukšums, kas ilgoties liek?

Kāpēc ar labu vārdu man parasti nepietiek?

Kur ir Tava klātbūtne, kas tukšumu pilda?

Kāpēc šis cilvēks Tavam plānam neatbilda?

Salauzta pašcieņa, mans lepnums un gods.

Es taču ticēju, ka šis cilvēks Tevis dots!

No sirds biju uzticīgs un viņu vien gaidīju

Domas par citām no sevis prom raidīju.

Viņas sabiedrība vien sirdī mieru nesa

Un viņas acis runāja, ko lūpas neizdvesa

Viņas apskāviens lika dvēselei notrīcēt

Un viņas maigā balss neticamam noticēt.

Bet tagad sirds pilna skumjām,

Prāts – domām dumjām.

Pat tad, kad ceļi lūgšanā liecas,

Sirds citur piepildījumu meklēt tiecas.

Kamēr citi turpina brīnīties,

Man sāk pietrūkt spēka cīnīties.

Labi, ja Tu viņu paņēmi, lai tā būtu.

Bet tad izmaini, ko domāju, maini, ko jūtu!

Pat, ja apkārt skaistu meiteņu bari,

Māci viņu mīlēt, kā Tu to dari!

Tad aizver manas acis visām, arī viņai

Un palīdzi to izdarīt arī zemapziņai.

Un tomēr...

Zinot, ka cerība pēdējā mirst,

Es patiesībā nevēlos, ka šīs atmiņas irst.

Māci man gaidīt uz Tevi, mans Dievs,

Un Tevī rast mierinājumu, pat kad es viens!

Virspusējas attiecības

Arī es jums gribēju tagad kaut ko pastāstīt

Kādu stāstu, ko vienu dienu paspēju pierakstīt

Daudziem no šī teksta domas ir pārāk tālu

Starp viņiem es redzu kādu meiteni bālu

Meiteni, kas tagad cigareti rokās tur

Plaušu vēzis, slimi bērni – viņai tas nepiedur

Viņa stāv kā stāvēja, šķiet ko gaida

Cigareti aiz uztraukuma pa rokām svaida

Lūk, var redzēt smaidu viņas sejā parādāmies

Dzirdot tekstu: man prieks, ka satikāmies

Savāds prieks viņas sirdī ienāk kā elpa svaiga

Paiet runātājam pretī, saņem buču uz vaiga

Bārā sarunas vedas kā ierasts – romantiskā noskaņā

Abiem valoda atraisās alkohola pieskaņā

Bazars turpinās: kā klājas?

Kur tev mājas?

Laiks iet, paliek klusāks, sarunas stājas

Arī šajā bārā tauta izklīst, paliek mazāk

Jāmeklē cita nodarbe, jādomā ko pasākt

Jūs visi zināt, kas seko, nav jēgas stāstīt

Tas būtu lieki šeit atskaņas bārstīt

No rīta abi pamostas pie viņas vai viņa

Pirmā, kas trako ir viņas sirdsapziņa

Tad pāris mēneši – zaks, slimnīca, tiesas

Mākslīgas asaras tiek no sevis spiestas

Meklējot virspusējas attiecības

Es tev teikšu – Tev nekad nepietiks pacietības

Pag, pag, bet vai tā vajadzētu būt?

Vai visi nevēlētos laimīgās ģimenēs kļūt?

Tātad sākam visu stāstu stāstīt no jauna

Stāstu, kurā dzīve vairs neliekas ļauna

Arī šeit meitene stāv satraukusies, gaida

Pie viņas pienāk puisis, kas neviltoti smaida

Abi jūtās neveikli, bet ne neērti kopā

Puisis uzsāk sarunu, kaut arī ļoti stostās

Sveika, te tev puķe! Negribi kaut kur aiziet?

Pēc šī jautājuma vēl kādas piecas minūtes paiet

Tā viņi lēnām iesāk brīvās dienās tikties

Kādam no jums tas diezgan truli varētu likties

Bet šajās attiecībās valda mīlestība īsta

Viņš viņu ciena, viņa jūtās neienīsta

Viņu nākotne, skat, nu ir drošās rokās

Bet tie iepriekšējie, man šķiet, ka mokās

Meklējot virspusējas attiecības

Es tev teikšu – Tev nekad nepietiks pacietības

Tā jau viņš ir, šī pasaule ir samaitāta

Ielas tiek patstāvīgi rupjībām piemētātas

Savu laimi ļaudis meklē seksā, karjerā, naudā

Tādējādi sapinoties šķietamajā baudā

Tie apkārt kā slimi pēc seksa skraida

Aizbildinoties, ka mīlestību gaida

Patiesa mīlestība nav tikai pieskārieni, sekss

Patiesa mīlestība vienmēr tevī degs

Un pat tad, kādu mīlēdams, proti

Esi uzmanīgs, viņu cienīdams ļoti

Svarīgi tev ir stabilas attiecības veidot

Nevis uzplijoties, bet pacietīgi gaidot

To, ka ielās nav laime, cilvēki nesaprot

Patiesu laimi tikai Dievs dod, jāpierod!

Meklējot virspusējas attiecības

Es tev teikšu – Tev nekad nepietiks pacietības

Visu [04.04.007 – Skegness, UK]

Tēvs, gribu šodien Tev uzrakstīt lūgšanu

Par priekiem dalītiem un par matu plūkšanu,

Bet nemāku izlikt savas domas uz papīra;

Sirds atstāj pēdas, bet prāts tās satīra!

Kungs, kam man klausīt?

Bez Tevis kam vēl padomu prasīt?

Lai gan gribu būt liels

Gan sev, gan uz ielas,

Tev atzīstu – es neko nesaprotu!

Atšķetini manu dzīvi saputrotu!

Tu esi bijis uzticams, Tu esi atbildējis.

Es esmu centies un cīnījies cik spējis.

Redzu Tevi apakšā, augšā, pie sāniem!

Jūtu Tevi strādājam pie maniem dzīves plāniem!

Dzirdu Tevi mūzikā, cilvēkos, dabā –

Gan saulrietā pie jūras, gan laternu stabā!

Bet, Tēvs,

Es, kā Tavs dēls

Tavu sirdi tuvumā sajust vēlos!

Interesanti, kā tā pukstēs? Cik spoži kvēlos?!

Es vēlos

Dzīties Tavos dziļumos

Priekos, sāpēs, zilumos!

Kungs, es Tev pasakos, par to vienu īpašo

Un to ķīmiju, ko mana sirds izstaro!

Bet es gribu, lai ķīmija pret Tevi

Ir spēcīgāka par to, ko man pret viņu devi!

Gribu mīlēt Tevi vairāk par jebko,

Gribu piedzīvot to mīlestību pilnīgo!

Savā dzīvē gribu redzēt Tevi visu!

Visu, visu!

What time is it now? [18.06.2008]

There are so many rules in this life to follow

So many regulations that it’s hard to swallow

I tried to keep them I tried to follow

Till I’ll lost my joy and gained much sorrow

I said thanks and gave up everything

Even though I had nothing to bring

I gave up!

I just thought it’s enough

I cried in loud voice

As I gave up! I had no choice!

There’s time to run and time to stay

Time to keep something or throw it away

What time is it now? What should I do?

Should I forget or should I still love you?

Can I call you or send you a letter?

Should I be quiet or speak? What’s better?

I know all this mess is because of me

I can’t understand and I cannot see

But will you give me second chance to try?

Or will you just simply pass me by?

ZOO [2003]

Viņa domā, ka tikai sliktie skaļi klaigā

Un kopā ar klases biedriem uz jolkām pīpēt staigā

Pret klases meitenēm viņa ir baigi maigā

Un tai pašā brīdī griež dūri man vaigā

Es saku – skolotāj, jūs esat uzēdusies

Un nepamatoti man tagad pievērsusies

Bet skolotāja savā nodabā ieskrējusies

Saka, ka tagad pie direktores ies

Ko jūs, skolotāj?! Kādā sakarā?

Runāsim par to Ruckā šodien vakarā

Skolotāja lūdz, lai es pametu klasi

Lai to darītu nevajag radīt pasi

Es turpinu mierīgi sēdēt savā solā

Skolotāja skatās uz mani un bolās

Maniem vecākiem tā tagad zvanīt solās

Nu visai manai drosmei vajadzētu būt olās

Tas nekas, ka mamma viena mani audzina

Par to kas slikts, kas labs visu laiku kladzina

Kaimiņu bērnus mamma vienmēr daudzina

Un domā, ka zinātne mani valdzina

Skolotāja grasās kā dzīvot man rādīt

Kā pareizi uzvesties, ka suņus nevajag spārdīt

Es necienu tos, kam pārāk liela vara

Es neciešu tos, kas man ļaunu dara

Skolotāja skolā diezgan daudz atļaujās

Es cīnos karā, bet zaudēju tikai kaujās

Šis ir veltījums ZOOliģijas skolotājai

Fiziski spēcīgai, bet garā vājai...

Hm.....jā....

Tu jau zini, skolotāj, ka tas vairs nav tā

Tagad man daudz smagāk iet latvieš’ valodā

Es vienkārši negribu šo tekstu dzēst

Jo tas par manām kādreizējām emocijām vēsta

Ziemassvētki!

Vienu baigo domu graudu

Es pa vidu shiten spraudu

Baigi gribas, tomēr nē

Dzīvot realitātē!

Visu laiku kaut ko gaidi

Ceri, tici, dziedi, smaidi

Bet, kad saņem, tad ir tā,

Ka nesanāk kā pasakā!

Tad tu beigās nesaproti

Mandarīni caurumoti,

Piparkūkas piedegušas,

Visas sveces sasalušas!

Beigu beigās, nav jau lēti –

Visu gadu Ziemassvētki!

Par LIELU Latviju [14.04.10]

Ne jau kvadrātkilometri šeit no svara
Bet, kas tev sirdī, un ko tā dara
Kad saku, par LIELU Latviju,
Tad domāju, tādu, kas sirds kopā savij,
Kas mīl cilvēkus, kas vakaros klīst ielās,
Kas apklusina politiķus, kuri bezjēgā lielās,
Kas ikvienam dod pamatu augt un attīstīties,
Kas palīdz uzdrīsktēties un nebaidīties.
Par tādu, kuras dēļ varoņi savas dzīvības atdos
Un tādu, kas katrai lielvalstij sados
Pēc nopelniem, ja tauta apbižota tiks,
Tādu, kas bagātajam palīdzēt nabagajam liks.
Par Latviju, kur bērns piedzimis, negribēs to atstāt
Un mazbērni klausīsies vecvecāku stāstā.
Par tādu, kur ļaudis palīdz viens otram,
Un vienojas dziesmā, pat ja valodas nesaprotam.
Par tādu skaistu, kuru nevar aizmirst,
Jo atmiņas par mājām arī tālienē nemirst!
Par LIELU Latviju mūsu prātos un sirdī,
Vai tu tagad saproti? Vai tu mani dzirdi?

Mans Mērķis [09.04.10]

Mans mērķis nav rakstīt bezjēgā garus teikumus,
Atspoguļot citu veikumus,
Vai paspīdēt ar skaistām frāzēm,
Lai ļaudis ņemtu manus citātus un liktu vāzēs.
Principā es vienkārši rakstu savas pārdomas
Par mirkļiem mierīgiem un brīžiem, kad ārdos
Es negribu, lai manas atskaņas ierāmē pie sienas,
Lai tās pārlasa vai slavē dienu no dienas.
Protams, tas ir patīkami un nav nekas peļams,
Tomēr tā ir tikai fasāde namam, kas ceļams
Pēc idejas savas pārdomas pierakstu priekš sevis
Veidā, kā protu, un kā Dievs man to devis.
Un publicēju ar domu
Kādam uzlabot omu,
Bet, ja kāda dzīvē tās var nospēlēt izšķirošo lomu,
Tad, lūdzu, ņem un lieto manu domu.
Tikai nekopē un neliec zem savas dzīves manu parakstu!
Man pietiek jau pašam ar savu kļūdu sarakstu.
Tu vari brīvi lasīt manu stāstu,
Izvērtēt piedāvājumu klāstu
Un izdarīt izvēli.
Šeit liec lietā savu iztēli...
Mans nodoms nav skaldīt pa punktiem, kas labs un kas slikts
Un arī ne valdīt pār muļķiem, kas tik dara, kas likts
Es vienkārši tik cik vien spēju
Dzīves momentus piefiksēju.