pirmdiena, 2010. gada 29. novembris

A, kas stāvēs pie vārtiem?

Kārtējais pavasaris ir atnācis
Tātad laiks uzgrambāt hokeju ir pienācis
Pirmais treniņš, pirmā pārbaudes spēle
Varētu tiesnesim uzdot pa galvu ar dēli
Pirms spēles visi uzkurināti pa īstam
Mēs sitīsim pretiniekus, mēs viņus nīstam
Pirmais iemetiens. Jā, tieši tā! Ripa ir mums
Pretiniekam tas gan bija pārsteigums
Pa labi, pa slikti, uz augšu, starp kājām
Sakausim viņus un sūtīsim uz mājām
Viena piespēle, otra piespēle, metiens
Aizsargs bloķē, pārmetiens, būs iemetiens
Tā aiziet periods, te ripa mums, te viņiem
Vienu mūsējo jau aizveda ar ratiņiem
Ripa centram – vēl viens caurgājiens
Neiemeta vārtus, jo bija palicis viens
Tiesneša svilpe, periodam beigas
Visi iet uz ģērbtuvēm bez jebkādas steigas
Tāds kā šis bija vēl periodi divi
Pretinieks sagrāva mūs ar 0:22
Treneris domīgs – kas trūka šodien?
10 NHL zvaigznes, spēlējām bez sodiem
Es jums pateikšu vainīgs bija kas
Patiesu cīnītāju daudzums mazs
Visiem jau gribas izdarīt metienus
Bet, kas stāvēs pie vārtiem un uzņems sitienus?

Aiz Šīm Zvaigznēm

Kaut spētu es ieraudzīt, kas ir aiz šīm zvaigznēm!

Tavu varenību, Dievs, un Tavu spēku –
Kā Tu pār visu valdi un kontrolē.

Kaut spētu es ieraudzīt, kas ir aiz šīm zvaigznēm!

Tavu mīlestību, Dievs, un Tavu mieru –
Kā Tu mierini un piedod kļūdas.

Kaut spētu es ieraudzīt, kas ir aiz šīm zvaigznēm!

Tavu žēlastību, Dievs, un Tavu prieku –
Kā Tu dod spēku dzīvei un jaunu sirdi.

Kaut spētu es ieraudzīt, kas ir aiz šīm zvaigznēm!

Tavu kaislību, Dievs, un Tavas ilgas –
Kā Tu pasauli mīli un aicini pie Sevis.

Būs labi

Es centīšos būt tavām acīm neredzams
Tas, kas notiks tālāk, ir grūti paredzams
Un tomēr reizēm es uzdrīkstēšos cerēt
Klusi, jo varēt nenozīmē drīkstēt
Soli pa solim. Tad jau redzēs. Laiks rādīs.
Būs jāseko tam, kā Dievs to vadīs
Un no sirds jāpaklausa Viņa likumiem,
Par spīti dzīves kāpumiem un kritumiem.
Tik ļoti to vēlos, bet negribu sasteigt,
Vēlreiz kaut ko iesākt un nespēt pabeigt
Negribu ko lieki sarunāt vai pateikt,
Lai Dievs izdara to, ko pats nevarēju paveikt.
Kad pagātne nāk, lai kļūdas atgādinātu,
Es atceros manu un tavu sirdi sāpinātu
Vai būtu bijis labāk, ja es to turpinātu?
Kā ir, kad nav man tevis, es to nezinātu
Un zināt negribētu,
Jo daudz tagad sāpju un vēl nedziedētu rētu
Bet vai es maz to turpināt spētu?
Drīkstētu, bet nevarētu
Tagad tam vairs nav nozīmes
Tu esi tur un šeit esmu es
Vai katrs no mums savu ceļu ies?
Vai varbūt tomēr mums kaut kas izdosies?
Vai būsim mēs kopā, iesim roku rokā?
Vai vienkārši paliksim draugu un paziņu lokā?
Lai būtu kā būdams, būs labi
Jo kādam mēs esam dārgi abi!

piektdiena, 2010. gada 5. novembris

Dārgums

ES...

ES ir atradis dārgumu!

Sauksim šo dārgumu par TU!

Tātad, TU ir dārgums.

Kaut ES TU ir redzējis jau iepriekš, tikai tagad ES saprot kāds dārgums TU ir! Teiciens „TU ir zelts” šeit nederēs, jo TU ir nenovērtējams dārgums! Daudz vērtīgāks par zeltu, sudrabu un visām pasaules vērtībām kopā!

Arī citi zina, kur un kāds ir TU, bet tie nesaprot, cik vērtīgs tas TU īsti ir. ES domā, ka tas saprot, kaut zina par TU pavisam nedaudz. Bet VIŅŠ zina!

VIŅŠ ir TU radītājs. Īsts meistars, ja jau spējis radīt tādu dārgumu! ES pajautāja, lai VIŅŠ iemāca tam skatīties uz TU, tā kā VIŅŠ skatās, jo VIŅŠ ir profesionālis un redz katru TU detaļiņu un slēptāko niansi! Tātad ES mācās! Šķiet, ka sanāk, jo TU jau tagad liekas daudz spožāks – tātad arī vērtīgāks! VIŅŠ saka, ka TU vēl nav sasniedzis savu maksimālo vērtību. TU vēl ir jāslīpē. Tikai VIŅŠ to var izdarīt, bet VIŅŠ gaida, kad TU kļūs mazliet mīkstāks, lai ir vieglāk slīpēt. Lai TU padotos meistara VIŅŠ rokām un TU netiktu sabojāts!

Zinu, ka VIŅŠ ir nolēmis uzdāvināt TU kādam savam draugam. VIŅŠ ir ļoti labs draugs. VIŅŠ dāvina saviem draugiem dažādus dārgumus!

ES ļoti vēlētos, lai VIŅŠ tam uzdāvina TU, bet neuzdrīkstas vaicāt! VIŅŠ jau labāk zina, kāds dārgums katram piestāv! ES šķiet, ka TU tam piestāv, bet ja ne, tad iedomājos ko VIŅŠ ir sagatavojis ES – tādu dārgumu, kas piestāv ES vēl labāk, vēl labāk par TU!

ES tomēr nespēj beigt priecāties par TU! Cik VIŅŠ ir lielisks, ka radījis tādu dārgumu kā TU!


P.S. šis stāsts nav balstīts uz patiesiem notikumiem, sajūtām vai ko tamlīdzīgu taustāmu :)

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

Pareizā laikā un pareizā vietā

Kad? Kad tas reiz beigsies?
Es zinu, ko jūs visi teiksiet
Tas nav nekas jauns, ne pirmo reizi saku
Šī sajūta iekšā padara mani traku
Un neko nevaru tai padarīt
Es nespēju savas sajūtas izmainīt,
Lai cik ļoti es censtos

Man riebjas! Man reāli riebjas!
Cik var?
Mana pacietība stiepjas
Un es visu daru,
Bet... ko tālāk?
Jau gadiem es cīnos un ik brīdi ar vien vājāk

Nu labi, nē.
Realitātē
Šis tas ir labi gājis uz augšu.
Es konkrētas lietas nesaukšu,
Bet izaugsme ir
Un kaut kas no iepriekšējā jau ir miris
Bet līdz problēmas saknei vēl neesmu ticis

Vai es izliekos?
Nē. Es izvēlos.
Tik skumīgi, bet tas vien ir palicis
Lūk, kur es savā jaunībā esmu nonācis
Es saņemos,
Lietas apņemos
Un esmu gatavs vezumu vest,
Bet tad sabrūku, jo nespēju nest

Kāpēc?
Es tiešām nezinu kāpēc.
Huh. Nē, es nepadodos,
Bet, arī nenododos,
Jo pazūd degsme, pazūd prieks
Viss izaicinošais škietas lieks
Es stāvu uz vietas
Iet dienas, mainās lietas
Bet es... Es stāvu uz vietas.

Es ļoti vēlos
Īpaši šādos vakaros vēlos
Iet uz priekšu, augt, ticēt un mīlēt
Ar prieku piecelties un ar gandarījumu iet gulēt
Gribu no sirds priecāties
Pie grūtībām neapstāties
Un apzināties,
Ka esmu patiesi
Pareizā laikā un pareizā vietā.

Depresija

Ārā saule spīd
Bet es jūtos tikai sliktāk ar katru brīdi
Es lūdzu, bet ar to, šķiet, ir par maz
Dažreiz liekas, ka netieku uzklausīts nemaz
Spēks nav miesā, spēks esot garā
Man nav neviens no tiem, es esmu sātana varā
Tikai šeit es varu justies brīvi
Tikai atskaņas es varu aizmirst savu dzīvi
Es it kā atslēdzos no visa apkārt notiekošā
Un uz īsu brīdi tas man liek justies drošāk
Es atceros, kā Viņš cieta Savu ienaidnieku dēļ
Bet es neesmu Viņš un nevaru izvairīties ļaunu mēļu
Lai gan zinu, ka Viņam esmu īpašs es
Bet vai Viņam vajadzīgs tāds uz šīs pasaules,
Kā es?
Kas to vien zina kā gausties un lūgt spēku
Es Viņa vietā jau sen citā cilvēkā sētu
Bet, kā jau teicu, Viņš neesmu es
Un būs man turpināt ciest uz šīs pasaules
Ja nebūtu ģimenes, draugu un radu
Es būtu zem zemes jau kādu pus gadu
Nē jau nē, šī ir pirmā reize
Kad man gribas domāt tik ļoti greizi
Ka Viņš mani neuzņems, ja es to nezinātu
Tad tagad rakstīt es vairs neturpinātu
Un mani atrastu kādā kokā karājoties
Vai zem kādas kraujas mētājoties
Lai gan visi saka, ka es reiz spēcīgs būšu
Tā varētu būt , ja līdz tam izdzīvošu
Lai gan atskaņas es salikt kopā protu
Ja vajadzētu cīnīties, tad ko tas man dotu?
Viens pret pieciem, pieci pret vienu
Tas ir tas, ar ko es satopos katru dienu
Un ne tikai ar to vien
Viss ir labs, kas labi beidzas
Jā, bet tās beigas prom no manis steidzas
Māte bērnībā teica: „neraudi, galva sāpēs!”
Bet ja neraudi, tad savu sirdi saplēs
Mīkstais, sausiņs, lauķis un bomzis
Arī draudzē šiem vārdiem dažreiz nav bremzes
Ko tur gausties, pats jau tāds esmu
Stulbs joks – kādu nosaukt par resnu
Šeit teikums jums, jūs, brāļi un māsas
Kāds esmu es? Kādas ir manas krāsas?
Kāpēc jūs mīlat mani, pat mani nezinot?
Jūsu sirdis manējā neizprot...
Kāpēc esat laipni pret mani, ja es tāds neesmu?
Kāpēc ienesāt manā dzīvē Viņa Augstības vēsmu?
Ja nebūtu jūsu, es normāls dzērājs kļūtu
Un beigu beigās – elles liesmās pūtu
Tad tie visi man neuzkluptu
Jo sātans sātanam neuzbruktu
Es biju vajātājs, kas tā sauktos frīkus maitā
Bet tagad pats piederos to frīku skaitā
Man būtu vieglāk to paciest, ja zinātu, ka tas beigsies
Un ka tomēr kāds man palīgā steigsies
Bet līdz tam es esmu un būšu
Ļoti vājš, līdz es stiprāks kļūšu

Dievs ir, bija un būs!

Ir pienācis laiks jums visiem uzzināt patiesību.
Un es gribu, lai jūs, tā pat kā es, pieredzētu mīlestību.
Par Dievas žēlastību
Nav lielāks nekas,
Kas virs zemes, ūdenī un pat pasakās.
Ik brīdi, kad Dievs uz mani paskatās
Es baidos, bet Viņš nav tāds, kas uz iepriekšējo dzīvi atskatās,
Jo, kas no tās atsakās
Ir no jauna Dievā piedzimis
Un nav vairs svarīgi, kas pagātnē noticis.
Dievs manai dzīve ir daudz ko pielicis
Un paņēmis to, kas man nebija vajadzīgs,
Es gaidu uz Viņu, kaut gan es neesmu īsti pacietīgs.
Es tiešām nezinu, kas ar mani notiks tālāk,
Bet pirms tam es savu nākotni redzēju vēl bālāk.
Es dzīvoju ilūzijās par savu nākotni,
Bet taisnu ceļu sākot
Man atvērās acis un es sāku prātot
Par to kādā miskastē es esmu dzīvojis un kā ilgojos pēc brīvības.
Tikai Dieva žēlastība man izglāba dzīvību.
Viņš atraisīja mani ne tikai no atkarībām
Un stulbām izdarībām,
Bet arī no domām par dažādām sakarībām
Ar kurām sātans mani bija pārņēmis.
Es to jau par normālu dzīvi biju pieņēmis.
Es biju cilvēks, kuram tālāk nebija vairs krist kur,
Bet Dievs man lika saprast, ka tāda dzīve ir jāaptur
Un tikai labās lietas sevī jāpatur.
Viņš neatdara mums pēc mūsu grēkiem,
Bet tā vietā padara mūs par Saviem bērniem svētiem.
Dievs! mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt -
Daudzi domā, ka par šito man patīk pārspīlēt.
Ja tā ir, tad kā var notikt lietas,
Kam pat pārspīlējumos un pasakās nav vietas.
Kā bez Dieva varējām būt veidoti mēs?
Ķīmisks sprādziens, bet, kas to pierādīt spēs?
Dievs ir un būs, un vēl varenāks kļūs,
Bez Viņa cilvēce vienkārši sapūs.
Dievam ir vara un neierobežots spēks un
Jēzus upuris arvien paliks nepārspēts.
Daba ir glezna, ko pie sienas var pakārt,
To ir radījis Dievs tā pat kā visu, kas tev apkārt.
Arī mūs Viņš radīja pēc savas līdzības un tēla,
Un tā nav tikai kaut kāda teorēma jēla.
Dievs ir visa radītājs un saimnieks īsts,
Bet daudziem Viņš bija, ir un paliks nepazīts,
Ja vien viņi nemainīs savu attieksmi pret to
Un nevēlēsies savu dzīvi sakārtot.
Tiešām Dievs bija, ir un būs.
Viņš radīja mūs
Un radīs arī jūs.
Viņš ir sākums un beigas, Viņš ir no A līdz Z
Viņam ir varena slava, to tu iegaumē!

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Draugs

Es stāvu šeit un veros tālumā
Kaut visapkārt trokšņi, es esmu klusumā
Kad redzu visu ar Tavu roku radītu,
Es vēlos, kaut šī roka mani vadītu!
Dzīvi!
Patiesi, reāli, brīvi!
Es gribu būt, kur esi Tu!
Gribu lai sadzirdu, saredzu, sajūtu!
Es negribu sēdēt šeit vakaros vēlos
Un sevi žēlot.
Man ir apnicis dzīvot tikai izvēloties,
Jo lielākoties
Man jāizvēlas nepadoties!.
Dievs, man vajag atklāsmi par Tavu raksturu
Jo šobrīd mani priekšstati satur
Idejas par ģenerāli,
Kas dod iespējas izpausties radikāli.
Bet lietas, pēc kurām es ilgojos
Neietilpst šajos ideju veidolos.
Jā, uz lielām lietām es esmu aicināts
Un kādu brīdi es jūtos par to pacilāts
Bet, domājot par rītdienu,
Es sastopos ar spiedienu.
Domāju, darīju, paskrēju!
Atnācu, nokritu, nespēju!
Dievs, es gribu prieku
Ikreiz, kad modinātāju lieku!
Es gribu mīlēt Tevi
Un mīlēt to, kuru Tu man devi.
Gribu sapņot, gribu cerēt,
Gribu mācēt, gribu varēt!
Un lai gan varu žēlastībā staigāt,
Iekšēji raudot, priecīgi klaigāt,
Es vēlos patiesību pazīt,
Lai varu atzīt,
Ka esmu Tavs draugs...

Plānotājs

Tev noteikti bija perfekti izplānota diena,
Kas piepildīta ar prieku
Un savu daļu miera.

Savs laiks mācībām,
Tad izpriecām,
Kā arī sirsnīgām sarunām.

Un Tev bija savs plānotājs, kuru atverot,
Darbus rūpīgi padarot,
Varēja arī atpūtu saplānot.

Bet tad uz Tavas pasaules
Parādījos arī es.
Tas, kurš, Tavā kartībā, nekārtību nes.

Varbūt atklāti to nesakot,
Bet uzstājīgi pieprasot
Vietu zem saules, kur piemājot.

Un jā, es nenoliegšu,
t.i. es patiesību sniegšu –
Es gribu sasniegt Tavu prioritāšu priekšu.

Bet lai tas nāk no sirds patiesi,
Izvēloties nepiespiesti.
Tad es gaidīšu, kur iesi.

Bet ik dienas stāvēt rindā, gaidīt savu kārtu
Ar novītušu ziedu sārtu,
Es nevaru ar sirdi, varbūt ar prātu.

pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

Atkal

Atkal vakars, kad grūti,
Un viss, ko es jūtu,
Ir smagums un sāpes.
Ūdens neremdē slāpes.
Es piesēdos, lai rakstītu
Rokrakstu raustītu
Par to, ko jau 100 reižu uz papīra esmu licis,
Bet nekur tālāk tā arī neesmu ticis.
Par sāpēm, kas grauž,
Par citu veiksmēm, kas skauž,
Par pasaules netaisnību
Un arī par vientulību.
Par ilgām nepiepildītām
Un stulbām sajūtām.
Ja vēl sirdi purinātu,
Tad varētu turpināt
Tā ilgi un dikti
Par to, kas dzīvē manā ir slikti.
Bet šovakar pirms acis krīt ciet,
Es gribu mazliet citā virzienā iet
Un rakstīt par cerību, kas man ir dota.
Par gaismu, kas pat tumsā izstarota.
Par spēku, kas neļauj padoties, bēgt.
Par ticību, kas mudina nezināmajā lēkt.
Par mieru, kuru pat vētrā var rast.
Par gudrību, kas māca nezināmo prast.
Par Draugu, kas vienmēr ir līdzās
Un mīlestību, kas līdz bezgalībai sniedzās.
Par Jēzu, kuru silītē gāja raudzīties gani,
Un to, kā Viņš mira par tevi un mani.
Par nāvi, kas atnesa patiesu brīvību,
Par dāvanu, kas ietver mūžīgu dzīvību.
Kā arī par izvēli, kas ik rītus gaida-
Saņemties, cīnīties, vai atdoties lietām, kas baida.

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Balets

Vienmēr. Vienmēr. Vienmēr tas pats
Izklupiens, paklupiens un rakstura bads.
Pieliketies, noliekties, priekšā vēl gads
Lai Skanētu skaļruņi, jāpiesparauž vads

Un tad gan tik uz priekšu, uz pilnu klapi
Vienu pēc otars nomainot plati
Un, ja Tu no šitā neko nesaprati,
Tad no kreisās uz labo liec divus soļus plati

Apgriezies riņķi, liecies uz priekšu
Tagad es galopā pie Tevis iešu
Pacelšu kāju, pret zemi to triekšu
Tavās atplestās rokās Tevi satikt es skriešu

pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Ceļš uz pilnību

Ik rītu
Es izvirzu mēŗķus un pats pār tiem krītu
Tad vēl visam par spīti
Augšā neceļos.
Bet, kad no malas uz sevi paskatos,
Tas tik muļķīgi!
Tad jau sanāk, ka cēlos es veltīgi.
Paliek pretīgi
Un šķebina dūšu.
Eh, kad es beidzot prātīgs kļūšu.

ceturtdiena, 2010. gada 16. septembris

Pacel Acis

Noguris,
Galvu nodūris
Izeju no savas darba vietas.
Peļķes. Ietves slapjas pēc lietus.
Rudens. Viss pelēks, drūms;
Kolēģi tur pat pie durvīm velk dūmu
Un savā manierē savādā
Man alu iedzert piedāvā.
Es uz viņu paskatos,
Bez atbildes atsakos
Un eju tālāk.
Ja gribēšu, iedzeršu vēlāk.
Ar atkāpi tagad saku:
Jā, man garšo! Kas tur traks?
Zināmā daudzumā un attiecīgā vietā,
Tā nav nekāda kauna lieta.
Bet labi, kur es paliku?
Ā, nu jau krietni uz priekšu.
Uz kurieni? Nu uz mājām es iešu
Mazliet vēlāk.
Tagad visu šito rakstot sanāk acis pacelt augstāk
Un ieraudzīt,
Ko pat gribēdams nespētu pierakstīt!
Un, pat ja ar pūlēm
Izdodas galvu pacelt virs ikdienas rūpēm,
Raudzīties debesīs
Un izlasīt, ko neviens cits nelasīs.

Durvis

Tik ļoti nepilnīgs,
Tik ļoti pārsteidzīgs!
Gribu būt nekļūdīgs
Savos vārdos, nerunīgs,
Jo vārdos neizteikt,
Ar darbiem nepaveikt,
Ar domām neizdomāt
Un skrienot nepanākt.
Tik daudz vēl jāmācās,
Tik daudz vēl jākļūdās
Vēl mazliet jāmaldās
Savās sajūtās.
Ar sevi jācīnās,
Par Dievu jābrīnās
Un daudz kas jāsaprot,
Pat neko neprotot.
Vēl kalni jāpārvar,
Dzīvība jāsatver,
Vēl durvis jāatver,
Ja Dievs tās neaizver!

otrdiena, 2010. gada 31. augusts

Dzejnieks vai Zvejnieks?

Ha! Es smejos par savām atskaņām,
Kas gluži kā četri patskaņi,
Kurus zinu.
Pārējos es tikai minu.
Un katrā no jauna radītā atskaņu kopumā
Paliek tie paši vārdi, tikai citā salikumā.
Un kas vispār teica, ka tie četri patskaņi,
Ar kuriem es veidoju atskaņas,
Ir manējie?
Šo sapratīs tikai savējie,
Piemēram, Rainis
Vai arī tas, kas vāca tās dainas.
Ha! Es smejos un atkal par sevi!
Cerams, sasmīdināju arī tevi,
Saukdams sevi par dzejnieku,
Gluži kā, kas pirmoreiz makšķeri tur, sauc sevi par zvejnieku!
Tad jau es drīzāk zvejnieks
Ne dzejnieks,
Kaut arī šī prasme ir jāpilnveido!
Un jāizveido
No tās kaut kas jēdzīgs!
Nu, vai es izskatos zvejniekam līdzīgs?

Kaut Kas Vairāk

Es neteikšu, ka mīlu Tevi,
Tas daudzreiz būtu darīts.
Ar šiem vārdiem vien Tev nepietiks,
Ja nebūs darīts tas, kas sacīts.

Es pat neesmu Tevī iemīlējies,
Tas maigi būtu teikts.
Ja vadītos pēc jūtām,
Es sen jau būtu beigts.

Būt šeit man ar’ nav pienākums,
Tā būtu netaisnība.
Tas pārāk skarbi liktos,
Un rūgta patiesība.

Tev droši vien rodas jautājums,
Kāds iemesls šim būs?
Kur slēpjas lietas būtība?
Kas īsti vieno mūs?

Nav ilgi man šeit jāskaidro,
Ka ir mums abiem Dievs,
Kam labi padodas matemātika,
Un viens plus viens ir viens.

Es ilgi esmu svārstījies
Un daudz esmu domājis.
Ar solījumiem bārstījies,
Daudz lieka pateicis.

Bet šoreiz saku nopietni -
Būt ar Tevi apņemos.
Un Dievam šeit es uzticos,
Kurš žēlastību dos.

Ja godīgi, man jāsaka –
Būs arī grūti laiki.
Bet tiem cauri iziet palīdzēs
Vārdi, pieskārieni maigi.

Ja šo es būšu pateicis
Un punktu likšu galā,
Tad vienota mums nākotne
Un kopā mēs to dalām.

ceturtdiena, 2010. gada 26. augusts

Eiropas Vīzijas

Nu jā, lūk, tas viss ir tā –
Daudzi savus tekstus vispār neapdomā!
Jo, kad iekāp tu sabiedriskajā transportā,
Jūties kā tādā ziņu portālā.
Ja neskaita to, ka filmas, kuras neskaties,
Līdz savai pieturai jau no galvas iemācies,
Vēl spriests tiek par politiku, izglītību
Un tas viss vienmēr pārbauda pacietību.
Tā jau ir ja četras dienas nesatiekas
Un tad beidzot atkal kopā liekas...
Visas četras dienas
Redzētas ir četras sienas
Un vēl televizors,
Kas kā vienīgais informators.
Tā rodas šīs „ekspertu” sarunas
Un vēlāk arī tautas parunas,
Jo kritizēts tiek viss pēc kārtas
„Premjeru uz sārta!”
Un „Nost ar Savienību!”
Jo, redzi, likvidēja apvienību,
Kas bez rindas desas deva
Un citu vietā neiedeva.
Nu jā, lūk, šāda bilde rodas,
Ja informācijas ieguve pašam nepadodas.
Līdz beigās īsti nevar pateikt ar ko Eiropas vīzijas
Atšķiras no Eirovīzijas?!
Un ir daudzi tādi tiešām radikāļi,
Kas nudien rīkojas diezgan unikāli!
Piemēram, palaiž tenkas tā, ka pat večiņas bālas
Divu dienu laikā nopērk tonnu sāls.
Un vēl viena vispār lieta interesanta –
Kā individuālie komersanti
Kad cenas ceļas, paziņo, ka vēl celsies
Lai visi smeļas tagad, jo kā tad vēlāk smelsies?
Piemērus var atrast vēl daudz un dikti
Par to es un citi esam diezgan pikti
Jo domāju, ka tas ir slikti,
Kad slikti paliek mērķi, kas par labiem likti!
Dalīšanās rodas tautā kā latvieši pret krieviem
Vai finansiāli resni pret finansiāli tieviem!
Un vispār man liekas, ka Eiropa ir vieta,
Kur pasaules vienotības saite tiek sieta
Un šis atbildības līmenis ir liels,
Jo tieši Eiropas parki un ielas,
Kur dažādas tautas un rases tiekas
Tā ir Eiropas vīzija, vismaz man tā liekas
Bet īpaši mēs, kas jaunieši esam
Latvijas vārdu un nākotni nesam!
Vecajām paaudzēm pie visa vēl jāpierod,
Bet jaunieši ir tie, kam mantojums jānodod
Proti, to,
Ka tautas jāvieno
Jo brīnums ir tad, kad ļaudis kopā stājas
No dažādām nācijām un vienkārši sarunājas
Nevis strīdas par to, kas kuram tiks
Vai arī par to, kur īsti robežas liks...
Tātad Eiropas vīzija, bildes, foto
Varētu būt līdzīgs manas draudzes moto
Proti: „Katru tautu mūsu paaudzē!”
Bet lai nesanāktu, ka aiziet tikai pasaulē
Vēl var: „Katru paaudzi mūsu tautā!”
Ko tas nozīmē? – kāds varētu jautāt
To, ka nav svarīga valoda, vecums un pat ādas krāsa
Jo mēs viens otram brālis un viena otrai māsa!
Tai pat laikā, protams, pēc Eiropas tiekties
Līdz tādam līmenim līdz zemei zemu liekties
Un atdot visu, ko gadu gaitā esam krājuši
Un mūsu tēvi ar savām asinīm nosargājuši,
Ir tik pat stulbi
Cik nosist gulbi
Un vēl stulbāk
Vajag mācēt vienoties, bet par sevi pastāvēt jāmāk!

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Es Lidoju

Es mēģināju
Es riskēju
Es lēcu
Es lidoju
Es sasitos
Es mēģināju
Es riskēju
Es atspēros
Es lidoju
Es sasitos

Tad dažu brīdi nespēju piecelties, jo sāpēja...
Tad brūces sadzija
Un

Es mēģināju
Es riskēju
Es turējos
Es lidoju
Es sasitos
Es mēģināju
Es riskēju
Es ieskrējos
Es lidoju...

piektdiena, 2010. gada 20. augusts

Es nevaru saprast

Dievs, es baidos!
Esmu iestidzis nopūtās, vaidos.
Tik nemiera pilna sirds krūtīs dauzās.
Prāts noguris vērtējot domas daudzās.
Es nesaprotu!
Vēlos es mieru sev par kaklarotu,
Bet nevaru to atrast
Un nevaru saprast!
Prāts galā netiek.
Kas notiek?
Tēvs, vai tas esi Tu?
Tāpēc, jo gribi, lai es Tev klausītu?
Vai tas tomēr ir ienaidnieks?
Kas nenāk atklāti, kas nāk kā spiegs.
Vai tiešām visu šo pus gadu
Es ilūzijās savu ticību radu?
Viss, ko es dzirdēju, sajutu, redzēju
Var tik salīdzināts ar vienkāršu vēju?
Un fakti, ko es konstatēju?
Vai es pus gadu ūdeni lēju
Tukšā traukā,
Jo tas jaukāk
Izskatījās?
Kaut kas šeit nerīmējas!
Tēvs, es lūdzu – paskaidro!
Lai Tava patiesība šo miglu noskalo!
Vai Tu man ļautu tik ilgi domāt, ticēt, cerēt
Un tad pateiktu plānu, kas nevarētu derēt?
Nu nē! Tas nav Tavs raksturs!
Šim stāstam ir kāds cits raksturs!
Bet kāds?
Bāc!
Kāpēc notiek kaut kas tāds?
Nu labi, pat ja tā būtu...
Jāaizmirst man viss, ko es jūtu,
Tad es no tā atsakos,
Paklanos un pasakos.
Tālāk?
Kas būs vēlāk?
Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies
Pārsteidzīgi ar vārdiem mētājies.
Baidos, ka būšu sāpinājis
To, kas ar mani tam cauri gājis.
Un to vairs nekas nemainīs.
Izliets piens atpakaļ nesalīs!
Esmu vainīgs, lai nu tā būtu!
Pateicu skaļi to, ko es jūtu!
Bet arī viņa jūt!
Kā tas var būt?
Mēs abi ticam un jūtam droši.
Vai mums abiem rādās tādi sapņi koši?
Piedod, Dievs! Tas vairs nav par Tevi.
Šo es runāju pats ar sevi,
Jo par Tevi teikts, ka Tu nemainies
Un ar tik nopietnām lietām nesvaidies.
Tavā Vārdā teikts, ka ja kāds Tev ticēs,
Tad tas pat kalnus jūrā redzēs!
Tur arī teikts, ka Tu mūs mīli!
Ja Tu mūs mīli, tad tu mūs nepievīli!
Un šeit viss joks sākas!
Kā tas nākas
Ka mana ticība paliek
Pat, kad nemiers šādas šaubas saliek?
Tēvs, kur Tu esi?
Tikai Tu mieru nes,
Bet es nevaru Tevi atrast!
Bez Tevis nevaru saprast!
Tēvs, Tu zini, ka pēc Tevis tiecos,
Tevi mīlu, Tev paklausīt sliecos
Un, ja Tu teiksi, ka jāatdod būs,
Tad atdošu sevi, viņu, atdošu mūs!
Tikai tagad – savā nemierā, vaidos
Viņu ļoti sāpināt baidos,
Bet zinu, ja bez Tevis turpināšu,
Viņu vēl vairāk sāpināšu!
Tēvs, ved mani un palīdzi saprast,
Kāpēc vairs mieru es nevaru atrast?

Caur grūtībām Tu man acis atvēri.
Kad kritu, Tu mani satvēri.
Lai kāptu augstāk, Tu roku padevi
Un mieru man atkal atdevi!
Kaut biedējoša pieredze
Ir sajust to, ko neredzi,
Bet tagad, lūk, es atzīstu,
Ka, ja man visu atņemtu,
Pats galvenais man paliktu –
Tas esi TU!
+Psalmi 73:25-26

Es Ticu

Es ticu, ka viss nenotiek no šā un tā
Es ticu, ka kaut kas lielāks visam pamatā
Es ticu, ka Dievs par mums nomodā
Es ticu, ka būs mums šeit atmoda

Tātad viss sākas ar ticību
Es izsaku jums pateicību,
Ja jūs dzirdat manu liecību
Tad mainiet savu pārliecību
Tikai ar Dievu jūs zaudēsiet garlaicību
Ar Dievu jūs piedzīvosit neredzētu pārticību
Nezinu, vai varu lauzt jūsu neticību
Bet es ticu - tas manī rada pārliecību

Es ticu, ka dzīves apstākļi labāki būs
Es ticu, ka 10 gadu laikā Latvija kristīga kļūs
Es ticu, ka klints, kur es stāvu nesagrūs
Es ticu, ka Dieva mīlestība mums nekad nepietrūks

Dieva žēlastība, mīlestība - kas var būt labāks par to?!
Nu tev ir iespēja, tad nāc un izmanto to
Tu netici, tev ir bail, tad pārvari to
Lūdz un prasi Dievam jebko
Lūdz ticībā, jo ticībā Dievs tev to dos
Bet zini, ka sātans katru iespēju izmantos
viņš tev uzbruks un uzbrukumu nepamatos
Bet, kas izturēs tos, tas Dieva valstību iemantos

Es ticu, ka būs paaudze, kas gaismu nesīs
Es ticu, ka Dieva darbus drīz presē lasīs
Es ticu, ka vairāk ļaudis pēc Dieva prasīs
Es ticu, ka sātanam tas baigi besīs

Sātans man ilgi neļāva pareizam būt
Bet Dievs sajuta to, ko es jūtu
Es izdarīju visu, lai par kristieti kļūtu
Ja nebūtu Dieva es tagad mēslos pūtu
Tikai zaudējumus es pret ienaidniekiem gūtu
Tagad, ja man grūti, es pēc palīdzības sūtu
Pie Dieva un Viņš man palīdz, es jūtu

Es ticu, ka vari mainīties tu
Es ticu, ka ar šo tekstu nepārspīlēju
Es ticu, ka bez Viņa es zaudētu
Es ticu, ka Dievs man deva, jo Viņam ticēju

pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Es Uzticēšos

Es uzticēšos Viņam. Kas iesākts, to Viņš pabeigs
Un to, kas man nav pa spēkam, Viņš žēlastībā paveiks
Pat tādos šaubu brīžos,
Kad laiks tiek skaitīts sprīžos
Es uzticēšos līdz galam
Ka Viņa mantojumu dalām
Un pat ja rāpus būs jātiek uz priekšu
Un pat ja nebeidzamās sāpēs es kliegšu
Raugoties pāri katrai dzīves pārestībai,
Es uzticēšos Viņa nebeidzamajai mīlestībai
Un pat, ja paņemts prom tas, kas ir apsolīts
Pirms tas līdz galam vēl ir piepildīts
Tad es atcerēšos Viņa Vārdā teikto,
Ka Dievs ir tas, kurš atdzīvina beigto!
Un tad, kad dzīves vētras manu raksturu rūdīs
Un arī tad, kad manā dzīvē pārpilnība plūdīs
Kad man būs viss, vai kad pāri nekas nepaliks
Es uzticēšos, ka Viņš sirdī pazemību liks
Kad Dievs man Sava Gara pilnību sniegs,
Kurš tai stāsies pretī? Kurš to izbaudīt liegs?
Es uzticēšos, ka no Viņa mani nešķirs nekas,
Ne barga patiesība, ne saldas pasakas!

otrdiena, 2010. gada 3. augusts

Esam gaisā!

labdien,
vai var ar jums, lūdzu, sarunāt 3 karotes piena?
nezinu! :o grūti rīti...
un piens man uz "Jūs", bet par spīti...
Jau ielēji?
es ceru bez tējas!!!
eh, rokas stiepiena attālumā...
kur es to noliku satraukumā?
sviests!
3 reiz kausēts un 2 reiz spiests...
Neatceros, bet nespēju aizmirst...
viss saliekas kopā un atkal sabirst...
neredzu tuvu, es redzu tālu...
caur miglu un puķēm tādu bālu...
ko?
nezinu! sameklē, uzlūko!!!
Tu joko?
Nē! paceļu labo roku...
un tomēr...
kā jau vienmēr!!!
abas rokas piesietas
pie gaļas mašīnas...
katra pie savas...
nav spožuma, slavas...
tikai dubļi...
skats pa rubli...
šows...
moušns slovs...
uz abām pusēm rauj
un pa vidu palikt neļauj...
un nav jau svarīgi uz kuru pusi
samals! diezgan klusi
šie vārdi skan... man... ausī...
varu meklēt un taustīt...
es brīdi paceļu galvu virs ūdens...
vairs nav rudens...
un soli pa solim, domu pa domai
es gatavojos savai lomai...
bet Režisors man vēl nav tekstu iedevis...
pie skatuves pievedis rāda
kā darbinieki uzceļ un ārda
dekorācijas
skan sirēnas, rācijas
viss steigā
līdz beigām
palicis maz...
3, 2, raz
esam gaisā...

Gadumijā

Es biju tieši tāds, kādi daudzi esat jūs,
Domāju nu tik būs,
Bet nezināju, kāda mana dzīve vēlāk kļūs
Un kā man tālāk veiksies.
Vai stāvēt uz vietas vai uz priekšu steigties
Un man nebija ne jausmas, ka tas kādreiz beigsies.
Bet patiesībā tas tikai sākums bija,
Kad man asaras lija, un nu re – te jau gadu mija.
Ir mainījušās lietas,
Viss iet un nestāv uz vietas,
Es eju un redzu ejam arī citus.
Šajā laikā esmu saticis ne tikai britus.
Arvien retāk man maisās
Prātā tās domas baisās.
Manai dzīvei ir mērķis un doma kaut kāda,
Skan švaki, bet agrāk nebij’ nekāda.
Tagad man ir stimuls darīt tās lietas,
Kas agrāk diezgan noteikti bij’ pie vienas vietas.
Dievs izvilka mani, pacēla sev klāt
Un sāka mani kā savu dēlu audzināt.
Tas nav nekāds sods,
Es nezinu par ko man tāds gods.
Te nu es esmu, un te nu es būšu,
Dievs būs mans Kungs, pat kad zem zemes es pūšu.
Man trūkst vārdu lai pateiktos Dievam par iespēju dzīvot, par iespēju dot,
Bet diemžēl ir daudzi, kas to visu nesaprot.
Viņi staigā
Un klaigā,
Ka tā dzīvot nav labi,
Foršāki esot dzērumā notriekti stabi.
Viņi dzīvo cerot,
Ka baigi kruti paliek dzerot,
Bet maldās.
To ļoti spilgti atspoguļo filmas saldās.
Viņu dvēseles ir kā smiltis manā plaukstā,
Bet uznāk vilnis un aizskalo tās tālāk dzīvē aukstā.
Bet es… ko es?!
Kas it kā atdalīts ir no šīs pasaules.
Es stāvu uz klints un ciets pamats ir zem manām kājām.
Šī klints ir mans Dievs, kurš kļuvis par manām mājām.
Mēs jaungadā bieži laimes lejam, pie zīlniekiem ejam,
Bet kāda jēga ieskatīties nākotnē,
Ja nevaram saprast kas īsti notiek tagadnē.
Es speciāli šo tekstu nepabeigšu,
Bet vienu gan es teikšu –
Pārdomājiet savu dzīvi,
Tikai mainot to, jūs varat būt patiesi brīvi!

sestdiena, 2010. gada 31. jūlijs

Grims

Pirms iziet uz skatuves, ko dažs labs sauc par dzīvi
Ir jāuzliek grims! Lai var tā brīvi
Mest kūleņus un izklaidēt publiku,
Kas ir tik pat vienkārši, kā salikt Kubiku-Rubiku
Bet zem šī grima ir tava seja,
Tas patiesais tu, tavas sirds deja
Tu gribi, lai kādam tas piedur, lai kādam tas sāp, lai kāds līdzi jūt!
Tu gribi dzīvot, nevis vienkārši būt!
Un šis grims, kas tavu seju slēpj, un kur jau iestrādāts smaids
Kur ārēji izklaide, atrakcijas, smiekli, bet iekšēji vaids
Kur gudri vārdi, skaistas frāzes un sakārtoti teikumi,
Smaids, uzslavas par labu darba veikumu
Tikai nomaskē sāpes, slāpes un vajadzību.
Bravurība un lepnums slēpj aiz sevis vientulību!
Un ne jau apzināti, tu no dzīves slēpies,
Bet vienkārši nespēj šai pūlī iederēties,
Jo atklājot kārtis, visi tevi ieraudzīs
Kāds pasmiesies, kāds raudās, kāds galvu pakasīs,
Bet tev tik viens jautājums, vai kāds sajutīs?
Vai kāds tavās acīs sāpes izlasīs?
Es zinu, cik ļoti tu vēlies grimu nomazgāt,
To viltus smaidu, kas tavu seju klāj,
Lai galu galā reiz sev varētu iemācīt,
Bez grima palīdzības pasmaidīt :)

In My Life

In my life, oh Lord, in my life be lifted up
Let my words be few end let them stop
But in my life, oh Lord, be lifted up!

In my life, oh Lord, in my life be glorified
When I’m bold or when I’m terrified
In my life, oh Lord, in my life be glorified!

JCAS

Kareivim ir jānotur pozīcija kaujā
Viņš ir uzticams, kam var dot ieroci saujā
Mācīts un trenēts uz dzīvību un nāvi
Gatavs uzvarēt un paciest sakāvi
Kareivis vienmēr turpina pildīt uzdevumu
Līdz brīdim, kad saņem jaunu rīkojumu
Kareivis iet uz sadursmi ar pretinieku
Un ir spējīgs jau iepriekš paredzēt ienaidnieku
Kareivis cenšas, pat ja zeme zūd zem kājām
Ja ceļi ved uz nekurieni – tieši prom no mājām
Un pat tad, ja viņu moka visdziļākās slāpes
Viņam ir jāspēj izciest nepelnītas sāpes
Sāpes, kas var likt viņam krist
Bet ir jāceļas augšā, lai cik grūti tas šķistu
Jo, ja viņš necelsies, tad viss ir zaudēts
Un ja viņš paliks guļot, tad netiks ienaidnieka saudzēts
Katra uzvara un katra vinnēta kauja
Viņam jaunā cīņas līmenī pacelties ļauj
Ar jauniem izaicinājumiem un teritorijām
Ar stiprākiem pretiniekiem un iespējām
Audzināt raksturu un uzkačāt spēku
Un lai Dieva Vārdus tur tālāk sētu
Par katru tādu kareivi visiem asaras birs
Jo Dievam viņš dzīvos un Dievam viņš mirs!
Un...
Tādi paši kareivji esam arī mēs
Kas ne tikai cīnīsies, bet arī uzvarēs
Tādi paši kareivji ir visi mūsu brāļi
Daži tikai ierindnieki, daži ģenerāļi
Un mūsu īstam komandierim sekos ikviens
Mūsu BOSS ir Jēzus Kristus, mūsu BOSS ir Dievs

svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs

Es Nepiedalos

Man nepatīk steiga,
Man nepatīk beigas,
Man nepatīk stress
Un es nevaru ciest, ja visur tieku vainots es.
Man nepatīk bļaut un, ja uz mani bļauj.
Man nepatīk, ja cilvēks nedomā un vārdiem vaļu ļauj.
Man nepatīk haizivju bizness,
Kur viens otru izēd un iznes.
Man nepatīk cilvēku egoisms, citus laupot,
Un nepatīk arī skopums, pārmērīgi taupot.
Un nesaki: "Tāda ir dzīve.", to zinu es pats.
Dzīve, kur nežēlība, ļaunprātība, bads.
Tik jautājums, vai es, tu, mēs varam to mainīt?
Vai, kā vienmēr, uz kādu citu turpināt gaidīt..

pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs

Izliets ūdens

Kas pateikts ir, to neatsauksi
Kas aizgājis, to nesasauksi
Tik tagad sirds, jel, necel trauksmi
Kas pateikts ir, to neatsauksi

Kas noticis, to neizmainīsi
Vārdos garos vai pavisam īsi
Un pat, ja vēlreiz nokritīsi
Kas noticis, to neizmainīsi

Kas notiek tagad, neizprast
Pie ikdienas šīs nepierast
Bet uz priekšu tikt man vajag prast
Kaut notiek tas, ko neizprast

Es nezinu, kas notiksies
Vai miers man tagad iestāsies?
Bet par agru vēl man taisnoties
Jo nezinu, kas notiksies!

Jūsu tiesa

Visi tik lieli, tik gudri, ka ņemas tiesāt
Ko man ar tādiem tagad būs iesākt?
Ai, zini, neko! Lai jau spriež tiesu
Katrs jau paceļ savu garu, savu miesu:
Eu, tu redzēji! Kā viņš tā un vēl šitā arī
Es nekad nespētu tā, kā viņš darīt
„Un tu vēl sevi par kristieti sauc?” –Jā saucu!
Un tādiem, kā jums es augumā braucu
Par to, ka par mani aiz muguras jūs spriežat
Bet sejā savus mākslīgos smaidus spiežat
Ticēt Dievam, dzīvot Viņam – tas nav kruti
Vot, stilīgāk, ka tu pielej muti
Ar alkoholu, tad ievelc dūmu
Jo bez tā visa viss cits ir pārāk drūmi

Nu labi ja ne tas, tad: „mierīgs esi
Tu taču pasaulē diplomāta slavu nes,
Vai Vismaz nesīsi, cik vien jaudā”
Jo pasaule lien pakaļā tiem, kam ir nauda
Dara visu lai izsistos un citiem iepatiktos,
Bet arī slēpjas, lai pārāk vaļsirdīgs neizrādītos
Jo tas jau nav topā ne šeit ne kur citur
Bliež tik uz āru sūdus, bet patiesību patur.

Ziniet, esmu tāds kādu redzat, bet arī mainos
Augu, veidoju sevi, cīnos jūsu zaimos
Jo mans mērķis nav būt pašam sev
Dzīvot citiem un pat ne tev,
Kas seko līdz un mēģina saprast manu teikto.
Es dzīvoju Jēzum, Viņa darbu veikto
Dēļ
Jo ja nebūtu Viņa, nebūtu manis un arī mēļu
Kas taga vēršas pret mani un citiem kā es
Ja nebūtu Viņa nāves
Tad no šīs pasaules
Es nokļūtu, tāpat kā daudzi – pagrabstāvā un mirtu otrreiz
Visi cenšas darīt to, kas pareizi
Tā cerot tur augšā tikt,
Bet lai debesīs tiktu vajag Dievam patikt,
Kas nav iespējams bez ticības!
Tas viss izriet no Viņa liecības,
Ko es tik cītīgi lasu
Un vienmēr sev līdzi nesu
Redzi – tā nav vienkārša grāmata vai likumu krājums
Bet Viņa mīlestības vēstule tev un rakstura paskaidrojums
Šie bija paaris teikumi, ko man jau sen vajadzēja pateikt,
Ka nav nekas tāds, ko jūs varētu paveikt
Kas jūs automātiski ieskaitītu svēto pulkā
It sevišķi tāpēc, ka esat tie, kas citus plūkā
Jums nav tādu tiesību par citiem tiesu spriest un sodīt
Jo paši Dieva priekša ne visai esat godīgi
Ne jūs kaut ko zināt tādu, kā tēlojat, ka zināt
Savā liekulībā tikai atbildes minat.

Tad nu nākamreiz, kad atvērsi muti un kaut ko teiksi
Padomā pats - kā tu savu dzīvi beigsi...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Skaista, vilinoša, noslēpumaina...

Tev tuvojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Dievs tevi radīja un sauc tevi vārdā.

Viņš tevi ielika tavā vietā...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Tāla un auksta... nepieejama...

Pēc tevi ilgojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm

Viena starp miljardiem citu...

Tomēr tu spīdi visspožāk...

Kāpēc un kā?

Vecīt, šo dienu atceries,

Kad atkal ar bēdām saskaries.

Lai gan skumjas iekšā

Un vēl tāls ceļš priekšā,

Dievs ir šeit un tevi gaida.

Viņš nedusmojas, Viņš smaida!

Tu vari Viņu nejust, vari neredzēt,

Vari iegrimt domās, vari dzeju sacerēt,

Bet tikai nekad nešaubies,

Ar abām rokām pieķeries

Pie Viņa un nelaid vaļā!

Sauc Viņu klusi, vai raudi balsī skaļā,

Tikai nelaid vaļā!

Drīz bēdas būs galā!

Viņš tevi atradīs

Un tad tu sapratīsi

Kāpēc un kā? Kas notika?

Kas mainījās? Kas palika?

Stāvi stiprs mīlestībā,

Staigā Dieva žēlastībā.

Meklē mieru, saturies.

Ja tev slāpst, tad padzeries.

Pacel acis, paskaties!

Tālsarunu atceries!

Ar bēdām tu to iesāki

Likās, neko nemāki

Tu svārstījies un šaubījies

No neveiksmes tu nobijies

Bet, jo vairāk klausījies,

Jo vairāk nostiprinājies!

Sarunu tu pabeidzi,

No sirds tu Dievu pielūdzi.

Un lai gan Viņu nejuti,

Tu pāris lietas saprati.

Kā piemēram, ka Dievs ir Tēvs

Kurš, agrs rīts vai vakars vēls,

Ir gatavs tevi uzklausīt,

Pamācīt, kā nedarīt.

Un to, ko tu priekš Viņa dari,

Dari tik, cik vien tu vari.

Un ja vairāk prasīts tiek,

Tad tas nav Dievs, kas tev liek

Darīt kaut ko, lai nopelnītu

Viņa uzslavu un atzinību.

Ja tev nāk miegs, ej gulēt

Un ļauj Viņam tevi mīlēt.

No lietām nevajag atteikties,

Par tām vajag Dievam pateikties

Un ir gan ieteikts uzmanīties,

Ka nesāc tu pēc lietām dzīties,

Bet ja reiz Tēvs tevi grib svētīt,

Tad nesāc gudrot, nesāc pētīt!

Pieņem lietas paļāvībā,

Ka tās ir Dieva pakļautībā.

Un pats tu tiecies Dievu atrast,

Pat ja nevar īsti saprast,

Kāpēc lietas notiek

Tā, kā tās notiek?

Tev tikai atliek

Dievam uzticēties

Un atcerēties,

Ka šis klusums,

Šis tukšums

Ir īslaicīga parādība,

Pat ja tā ir „netaisnība”!

Mācies!

Jo laiks ir sācies!

Gaidi!

Ja gribi steni, gribi vaidi,

Bet nešaubies,

Jo Dievs tev garām nepaies!