sestdiena, 2009. gada 26. decembris

Different [26.12.09]

We all are playing games
Using words and names
Of people and things
That brings
Associations
Some people manipulate nations
Others only neighbors
By doing them “favors”
We all kind of keep quiet and wait
We talk around and rarely bring it straight
The honest one loses
So we all use excuses
And we hide
Behind sentences long and wide
To be protected
We’re afraid to be rejected
So we hide the inner mess
Which is normal I guess
But on the same time
From the other side
We are so curious to know
And make a real talk show
About others
And yes, it matters…
It’s so lame.
Oh, Lord, get me out of this game
I’m so sick and tired
I feel so wired up
And I can’t get free
Lord, teach me to be
Different from what I am now

pirmdiena, 2009. gada 21. decembris

Gruveši [22.12.09]

Likās no četrām pusēm vējš pūta
Kāds vai kaut kas signālus sūta
Kā man tagad būt?
Tava sirds to jūt
Tu gribi tāds kļūt,
Bet viņi vai tie tev neļauj tam būt
Un pa vidu būt ir grūti!
Īsti nezini, ko jūti
Neapmaldīties, kur daudz dažādi stili
No dzīves mestiem akmeņiem uzcelt pili
Nepalikt tukšā ar sasistu sili,
Kur gāž iekšā samazgas, bet tik un tā pil
Un kāda starpība, bij’ silti vai salām
Iesākt varētu ne tikai no četrām malām
Jo, redz, ir ne tikai malas,
Teorētiski var savilkt arī galus,
Bet tie nemitīgi pārvietojas
Tad stāv mierā, nepretojas,
Bet līdzko nāc tuvāk,
Tie kustas ar vien ātrāk
Un, nē, es nerunāju par Anšiem un Grietām
Jeb romantiskām vietām,
Kur jūra un saules rieti,
Dzīves atmiņas un ceļi ieti...
Bet sajūta, ka brūk visas sienas,
Nav palikušas stāvam it ne vienas.
Un tur zem gruvešiem es,
Kas visu sienu smagumu nes.
Un lai celtu, atjaunotu, būvētu,
Vajag izdomāt, kuru pirmo stutētu,
Kailām rokām turētu
Un kopā skrūvētu,
Bet namu uzcelt vai atjaunot nav spēka
Varbūt ārēji zelts, bet iekšā no koka lēta.
Kad āriene ilgstoši demonstrēta,
Tad iekšpusē paliek tik vien, kā šī rēta.
Un, jā, varbūt par lielu brēka,
Jo nav neviena perfekta cilvēka.
Tomēr pretī pilnībai tiecos,
No gruvešiem debesis aizskart sniedzos.
Un kas liegs man aizvērt acis un cerēt,
Ka mans sapnis var arī patiesībai derēt?
Neviens! Ja nu vienīgi es pats,
Jo, domājot par ēdienu, nemazinās bads.
Lūk ,par ko domāju, kad uz beigām iet gads...