Balets

Vienmēr. Vienmēr. Vienmēr tas pats

Izklupiens, paklupiens un rakstura bads.

Pieliketies, noliekties, priekšā vēl gads

Lai Skanētu skaļruņi, jāpiesparauž vads

Un tad gan tik uz priekšu, uz pilnu klapi

Vienu pēc otars nomainot plati

Un, ja Tu no šitā neko nesaprati,

Tad no kreisās uz labo liec divus soļus plati

Apgriezies riņķi, liecies uz priekšu

Tagad es galopā pie Tevis iešu

Pacelšu kāju, pret zemi to triekšu

Tavās atplestās rokās Tevi satikt es skriešu

Ceļš uz pilnību

Ik rītu

Es izvirzu mēŗķus un pats pār tiem krītu

Tad vēl visam par spīti

Augšā neceļos.

Bet, kad no malas uz sevi paskatos,

Tas tik muļķīgi!

Tad jau sanāk, ka cēlos es veltīgi.

Paliek pretīgi

Un šķebina dūšu.

Eh, kad es beidzot prātīgs kļūšu.

Pacel Acis

Noguris,
Galvu nodūris
Izeju no savas darba vietas.
Peļķes. Ietves slapjas pēc lietus.
Rudens. Viss pelēks, drūms;
Kolēģi tur pat pie durvīm velk dūmu
Un savā manierē savādā
Man alu iedzert piedāvā.
Es uz viņu paskatos,
Bez atbildes atsakos
Un eju tālāk.
Ja gribēšu, iedzeršu vēlāk.
Ar atkāpi tagad saku:
Jā, man garšo! Kas tur traks?
Zināmā daudzumā un attiecīgā vietā,
Tā nav nekāda kauna lieta.
Bet labi, kur es paliku?
Ā, nu jau krietni uz priekšu.
Uz kurieni? Nu uz mājām es iešu
Mazliet vēlāk.
Tagad visu šito rakstot sanāk acis pacelt augstāk
Un ieraudzīt,
Ko pat gribēdams nespētu pierakstīt!
Un, pat ja ar pūlēm
Izdodas galvu pacelt virs ikdienas rūpēm,
Raudzīties debesīs
Un izlasīt, ko neviens cits nelasīs.

Durvis

Tik ļoti nepilnīgs,
Tik ļoti pārsteidzīgs!
Gribu būt nekļūdīgs
Savos vārdos, nerunīgs,
Jo vārdos neizteikt,
Ar darbiem nepaveikt,
Ar domām neizdomāt
Un skrienot nepanākt.
Tik daudz vēl jāmācās,
Tik daudz vēl jākļūdās
Vēl mazliet jāmaldās
Savās sajūtās.
Ar sevi jācīnās,
Par Dievu jābrīnās
Un daudz kas jāsaprot,
Pat neko neprotot.
Vēl kalni jāpārvar,
Dzīvība jāsatver,
Vēl durvis jāatver,
Ja Dievs tās neaizver!