Different [26.12.09]

We all are playing games
Using words and names
Of people and things
That brings
Associations
Some people manipulate nations
Others only neighbors
By doing them “favors”
We all kind of keep quiet and wait
We talk around and rarely bring it straight
The honest one loses
So we all use excuses
And we hide
Behind sentences long and wide
To be protected
We’re afraid to be rejected
So we hide the inner mess
Which is normal I guess
But on the same time
From the other side
We are so curious to know
And make a real talk show
About others
And yes, it matters…
It’s so lame.
Oh, Lord, get me out of this game
I’m so sick and tired
I feel so wired up
And I can’t get free
Lord, teach me to be
Different from what I am now

Gruveši [22.12.09]

Likās no četrām pusēm vējš pūta
Kāds vai kaut kas signālus sūta
Kā man tagad būt?
Tava sirds to jūt
Tu gribi tāds kļūt,
Bet viņi vai tie tev neļauj tam būt
Un pa vidu būt ir grūti!
Īsti nezini, ko jūti
Neapmaldīties, kur daudz dažādi stili
No dzīves mestiem akmeņiem uzcelt pili
Nepalikt tukšā ar sasistu sili,
Kur gāž iekšā samazgas, bet tik un tā pil
Un kāda starpība, bij’ silti vai salām
Iesākt varētu ne tikai no četrām malām
Jo, redz, ir ne tikai malas,
Teorētiski var savilkt arī galus,
Bet tie nemitīgi pārvietojas
Tad stāv mierā, nepretojas,
Bet līdzko nāc tuvāk,
Tie kustas ar vien ātrāk
Un, nē, es nerunāju par Anšiem un Grietām
Jeb romantiskām vietām,
Kur jūra un saules rieti,
Dzīves atmiņas un ceļi ieti...
Bet sajūta, ka brūk visas sienas,
Nav palikušas stāvam it ne vienas.
Un tur zem gruvešiem es,
Kas visu sienu smagumu nes.
Un lai celtu, atjaunotu, būvētu,
Vajag izdomāt, kuru pirmo stutētu,
Kailām rokām turētu
Un kopā skrūvētu,
Bet namu uzcelt vai atjaunot nav spēka
Varbūt ārēji zelts, bet iekšā no koka lēta.
Kad āriene ilgstoši demonstrēta,
Tad iekšpusē paliek tik vien, kā šī rēta.
Un, jā, varbūt par lielu brēka,
Jo nav neviena perfekta cilvēka.
Tomēr pretī pilnībai tiecos,
No gruvešiem debesis aizskart sniedzos.
Un kas liegs man aizvērt acis un cerēt,
Ka mans sapnis var arī patiesībai derēt?
Neviens! Ja nu vienīgi es pats,
Jo, domājot par ēdienu, nemazinās bads.
Lūk ,par ko domāju, kad uz beigām iet gads...

Par to, cik stulbi [25.10.09]

Ir tik stulbi būt pa vidam,
Kur redzi gar abām pusēm slīdam
Visu, ko gribēji paturēt,
Bet šo lentu neesmu spējis apturēt!
Viss, ko spēju, ir atkal naktī negulēt
Un kārtējās rindiņas sacerēt...
Gluži kā vienmēr jeb ikreizi
Bet šoreiz
Par to, cik stulbi būt pa vidam!
Patreiz "ar labu nakti!"
Rīt atkal svinam!

Stāsts [16.10.09]

Kāds tavs teikums par šo dzīves jomu
Vakar man lika sirdī kādu domu..
Jautājumu, uz kuru atbildi sevī nevaru atrast
Un es atkal nevaru saprast
Vai man vienam tā liekas,
Ka ikreiz, kad mūsu acis tiekas
Tās apmulst.
Straujāks pulss
Vēders griežas
Un sejā smaids spiežas
Varbūt
Tas, ko manas iekšas jūt,
Ir visu nedēļu ēstā „pasta”
Nav jau gluži kā nasta
Tomēr gribas zināt
Un visus „varbūt” apklusināt
Kāds ir šis stāsts?
Īss, tiešs, konkrēts vai garš izklāsts!
Neko nezinu
Tik cik atminu,
Ir Lāčplēsis, kas joprojām zem ūdens cīnās
Ir arī jau slavenais Šreks, par ko mēdiji brīnās
Un vēl ir arī Pelnrušķīte ar saviem septiņiem rūķīšiem
Nemaz nerunājot par folkloru, prinčiem un pūķīšiem
Katram šim stāstam ir savas beigas
Un arī savu stāstu es rakstu bez steigas.
Daudz dzīvē ir solīts
Vēlāk acis bolītas
Un arī tagad es nevaru pateikt
Kā Dievs iecerējis šo stāstu pabeigt
Tomēr zinu, ka vēlos redzēt turpinājumu
Dalītus priekus un asaru mierinājumu
Un tad, ja lietas izvēršas...
Nu tā...
Tad arī pateikt savu „Jā”!

Beigt sevi žēlot!

Kungs, cik vien es sevi atceros,
Tad gandrīz ikreiz, kad kaut ko saceru,
Tas ir par mani un manām sāpēm
Par tukšumu un mīlestības slāpēm.
Kungs, es gribu izrauties un pārtraukt sevi žēlot!
Nu nevis tā, ka tēlot,
Bet acis no sevis
Novirzīt uz Tevi!
Gribu rītos Tavu mīlestību gaidīt,
Vakaros par tavu uzticību smaidīt!
Un ne ar vārdiem, kurus jau tūkstoš reizes dzirdi,
Bet gribu Tevi slavēt ar visu savu sirdi!
Kad sapņoju, tad nevis par to, ko sev iekārot,
Bet gan par to, cik man ir, un cik es varu dot!
Dievs, es esmu šeit nu tāds, kāds es esmu.
Visādus netīrumus sev līdzi nesu.
Bet Tu ņem, tīri, maini, veido,
Līdz visbeidzot
Cilvēki manī saredz Tavu atspulgu!

Kā man būt? [15.10.09]

Uzsāku ceļu, jo likās, ceļa vējš pūtīs
Atsitu galvu, bet sāpēja krūtīs,
Sastopoties ar mūri.
Nācās nopūlēties sūri,
Lai tiktu pāri.
Šķiet, apgāju apkārt...
Tagad atkal priekšā pāris!
Pat gribas padoties, uzsiet ciplu un pakārt
Šūpoles kokā.
Bet es tomēr sažņaudzu cerību rokā
Un stājos mūra priekšā.
Viss sagriežās iekšā,
Sākt trūkt skābekļa,
Jo saprotu, ka varu otreiz uzkāpt uz grābekļa.
Un tad pienāk kāds ar izbrīnu acīs.
Es gaidu, kad šis ko sacīs,
Bet viņš pasmīn un aiziet tālāk.
Un tikai vēlāk
Es saprotu, mans mūris citam kā spļāviens jūrā!
Viņu izteikumi sirdī durās.
It īpaši tāpēc, ka saprotu viņu domu,
Un atkal apzinos kārtējo savas dzīves jomu,
Pie kuras jāstrādā, virzienus mainot,
Un nevienu jau nevar vainot.
T.i. vainot jau var, bet jēgas nekādas.
Tā krājas tik rūgtuma grēdas,
Kas veido jaunus mūrus.
Priekšā nepārvaramas jūras,
Kuru krastā stāvu
Ar seju blāvu.
Sirds sapņo būt otrā pusē,
Prāts apmulsis un lūpas klusē,
Bet pašam saprast grūti,
Kā man tālāk būt?!

Risk [05.10.09]

„To be or not to be” that is the question
But you have to choose
And if you choose to be you risk to lose
I want to be, but I prayed
Not to be ‘cause I’m afraid
And I don’t know if it’s meant to be
Is it God or it’s just me?
And here it gets complicated
As every decision is related
To someone else, to other people

God, it’s all confusing!
Here I am again, choosing
To be or not to be!
Do You hear me, do You see?
Well, I know You do,
But I am not You!
I have no all the answers, not even just this one!
All I can do is rely on grace of Your Son.
If I choose to be
And I lose
I know You will turn it back to good
That’s what I understood!

But still I don’t know if it’s worth to risk loosing
Just because I got wrong while choosing
To be or not to be
Is there someone who agrees?
Someone who knows the right thing to do
God, is there anyone else besides You?
No!
So the question still is “to be or no to be?”
I know I have to choose, but would You help me?

Jo klusums reizēm ir skaistāks par mūziku [23.09.09]

Kad sarunas beidzas,
Lēns vakars, bez steigas.
Viss mierīgi, rāmi,
Gandrīz nepamanāmi.
Gaiss svaigs, kā pēc lietus,
Slapjš trotuārs, ietves.
Skaists paveras skats,
Cik augsts, tik pat plats.
Iešūpo sirdi
Viss, ko ieraugi, dzirdi,
Jo klusums reizēm ir skaistāks par mūziku!

Tā vien gribas apsēsties [26.08.08]

Lai cik es nerakstītu,
Lai cik es nerunātu,
Lai cik es nesapņotu,
Lai cik augstu neuzkāptu,
Zeme tomēr liekas par tuvu
Un kājas par smagu...

Palīdzošā sirds [03.03.09]

Tai vietā lai savtīgi taupītu
Ķertu, grābtu, laupītu
Un ikdienas gauztos,
Ir laiks ielūkoties pilsētas grauztos
Paskatīties cilvēku acīs
Un uzklausīt, ko tās tev sacīs
Ir laiks redzēt vajadzību
Un ar dāsnu sirdi iestāties pret nabadzību
Ir laiks mīlēt tos,
Kurus citi pat neuzlūkos
Laiks apstāties, parunāt,
Sadzirdēt, kas katram sāp.
Jo tikai saņemoties
Un citos ieklausoties,
Acis atverot
Un citiem palīdzot,
Mēs varam pacelt valsti,
Kuras ekonomiskie balsti
Brūk,
Plāni jūk,
Politiķi mūk,
Bet cilvēks nedzīvo no maizes vien
Katru dienu
Varbūt daudz svarīgāks
Ir smaids patiesāks,
Kas līdzi nāk dāvanai pasniegtai.
Lūk, tā atslēga sirdij paceltai ;)

Manas bailes [26.02.09]

Man ir bail būt nesaprastam,
Bail būt vientuļam, nepieņemtam.
Es baidos palikt viens
Un pazaudēt ceļu, kur iet Dievs.
Kad emocijas ir kāpinātas,
Es baidos sāpināt un tikt sāpināts.
Es baidos būt pārlieku talantīgs,
Palikt lepns un iedomīgs.
Man bail pieļaut kļūdas, kuras nevar labot.
Es baidos aizmirst Dievu, savu prātu darot.
Man bail, ka cilvēku mierinājums īslaicīgs.
Es baidos tā arī palikt nepilnīgs.
Man bail būt vienmēr tam, kurš prasa.
Bail būt daļai no pelēkas ļaužu masas.
Man bail darīt to, ko es vēlos,
Jo savas sirds vēlmēs es bieži vien viļos.
Man galu galā bail, ka visu dzīvi baidīšos
Un tā pa īstam dzīvot es neuzdrīkstēšos.

Par to, kā ir [26.02.09]

Ko es varu pateikt?
Tik vārdus sasteigt
Bez jēgas un nozīmes,
Kas kā reklāmas uzlīmes
Bieži vien tik nomaskē
Trūkumus, kurus neviens nefiksē!
Nav gudru vārdu, nav dziļu domu,
Nav nekā, viss prom.
Ko varu teikt? Ko pasacīt?
Kādus attālumus veikt? Ko izdarīt?
Neko!
Kungs, uzlūko!
Saredzi Tu šo tukšumu sirdī,
Šīs sāpes, kas tirdī.
Caur manu jautrību un bravurību
Saredzi vientulību.
Aiz skaistiem vārdiem un labestības,
Saredzi ilgas pēc mīlestības.
Kungs, kas ir šis sauciens manī?
Vai es ko varu darīt?
Vai varu to kā mainīt?
Gribu darīt citus laimīgus!
Gribu redzēt viņus smaidīgus,
Bet kā lai tukšums citus piepilda?
Kā lai aukstums sirdis sasilda?
Kā lai tumsa gaismu iededz?
Kā lai kailums kādu piesedz?
Kungs, kā varu dot to, kā man pašam nav?
Kā varu būt atbalsts, ja pats noguris jau?
Kā palīdzēt citam spēkus smelties,
Ja pašam pat no gultas negribas celties?
Noguris,
Samulsis,
Vientuļš,
Un noskumis!
Lūk, kā ir...
Viss iekšā vārās!
Dievs, velc mani ārā!
Cel manas kājas uz cietas klints
Un ļauj man patverties Tavu spārnu pavēnī!
Nevis slēpties lūgšanā un gavēnī,
Bet aizlāpi reiz šo caurumu sirdī
Un ļauj man sajust to, ka Tu dzirdi...

Gribu iemācīties lidot [26.07.08]

Gribu iemācīties lidot
Un celties tik uz augšu
Gribu mācēt arī piedot,
Jo reiz pats pēc piedošanas saukšu

Gribu spēt es plati smaidīt
Pat tad, ja raudāt gribas
Vēlos pacietīgi gaidīt,
Kad muļķe sirds man dauza ribas

Tik bieži vakaros vēlos,
Kad dzīvi redzu grūtu,
Es sev blakus kādu vēlos,
Kam pateikt, ko es jūtu

Vēlos aizmirst savas sāpes
Un atcerēties priekus
Gribu veldzēt savas slāpes
Un baudīt dzīves niekus

Gribu Patiesību pazīt,
No sirds tai nodoties
Es gribu tumsu padzīt
Un nekad nepadoties!

Esmu, kas esmu

Manos tekstos daudz kas nav paša radīts, tik kopā likts!
Tas nav nekas labs, varbūt tikai slikts
Vēl tauta to par plaģiātismu sauc
Bet ja par mani tā domā, tad tu ko jauc
Jo katrā manā tekstā ir manas domas un sirds
Ja kāds to iedvesmo, tad tikai Sv.Gara pirts
Jā, pavīd pa vidam kaut kur padzirdētas frāzes vai vārdi
Jo man patīk klausīties hh u.c. tā gardi
Bet ne tik ļoti, lai es apzināti zagtu
Un viņu slavu kā maziņš kucēns laktu
Es rakstu par to, ko redzu, dzirdu, jūtu
Par smiekliem un arī nopūtu grūtu,
Kas manī smeldz un vēlas ārā tikt
To es steidz uz papīra vai kopmī likt
Tad sanāk beigās tāds kā šis
un viss,
nē nav vēl viss,
ta’ pārāk īss
jāizdomā vēl kas primitīvs un vienkāršs.
Par to kā Armands klaunus piekāš?
Ta’ nē - primitīvs un vienkāršs
Kā dzīve
Ta’ dzīve
Ne jau līme
Bet tā smird un daži to osta
Ta’ pie kājas, tie savu dzīvi posta
Līmi ostījis neesmu, tikai strādājot bendžu un laku
Turpinu strādāt, bet eju pa citu taku
Un rakstu par to kā ir bijis un par to kā vēl būs
Domājat: būs?
Būs, būs kur tad paliks?
Viss, kas priekšā ta’ ir jau salikts
Pa plauktiņiem. Ir tikai jāidzīvo.
Nu tad uz priekšu - atbrīvo
Sevī visu kas maisa
Beidz dzīvot itkā bez gaisa
Gluži kā es tad, kad elpoju
Velku gaisu dziļi plaušās un dzīvoju
Sitos ar galvu pret sienu
Un uz ceļiem lienu
Lai izvilktu dienu
Ikvienu
Ar prieku
To sev un cietiem pie sirds lieku.
"Tagad liekam jaunu bildi iekšā"
arī šis teiciens bija jau priekšā
bet nolēmu to iemūžināt
lai citi arī varētu zināt
ko lektors Eriņš ir teicis
kādus darbus veicis
un vēl jau nav beidzis
tāpēc arī es turpinu
zem deguna purpinu
par notikumiem, kas liek aizdomāties
Sagruzīties, vai tieši otrādi - sapriecāties
Jā, man ir savs funktieris, bet netaisos to atklāt
lai viss kļūtu skaidrs kā uz plakāta
ielas malā, kam visi var spļaut un akmeņus mest
ne jau tāpēc, ka nevarētu savu krustu nest
jo esmu jau to izbaudījis, par laimi, netrāpīja
tomēr ne īpaši patīkama sajūta bija
ta’ pietiks par to - dzīve ir skaista
bet kas tevi pie dzīves tagad saista?

Es vnk eksistēju

Tēvs palīdzi man kļūt
Palīdzi man būt
Tādam, kā Tu vēlies lai es kļūtu
Jo katru brīdi un sekundi es jūtu
Un apzinos,
Ka tik ātri, kā vajadzētu, es nemaz nemainos
Atceros katru rītu, kad pamostos,
Ka vajadzētu citādi un tā arī apņemos
Tomēr vienmēr kaut kā nostostos
Bet tagad, runā – es ieklausos
Kā man panākt, ka katru dienu to, ko domāju
Izpildu, un arī to, ko runāju,
To daru
Lūdzu, nāc, lai es varu,
Jo nevaru
Vairs noturēt šo svaru...
Tēvs piepildi mani ar Savu Garu
Lai varu
Tanī dienā ne tikai taisni stāvēt
Bet varu būt izcils! Nu, neļauj man bālēt
Līdz izbalēt un kļūt pelēki kā tie,
Kas kā cietumnieki...
Nu, jā
Vēl daudz kas jājautā
Bet galvenais gribu būt izcils šai lietā
Lai jebkurā vietā
Un vienalga iet kā
Nedaru lietas, kas nevietā
Bet tās, kuras nepieciešams,
Lai nekļūtu es nepaciešams
Bet gan spīdētu
Jo tas daudz ko līdzētu,
Ja būtu es piemērs tāds labs
Jo tagad, jāatzīst, diezgan knaps
Un vēl man vienu baigi gribas zināt
Kā lai runāju ar tiem, ar kuriem negribas runāt?
Kā lai veltu laiku tiem, kuriem laika neatliek?
Kā lai dabūju vairāk, jo ar to, kas ir, nepietiek!?
Tēvs, palīdzi, jo man ir apnicis jaukt
Visu ko vien var sajaukt
Un ir apnicis saukt
To, ko nevar sasaukt
Gribu augt
Un plaukt
Gribu mācēt laiku Tev veltīt
Un nevis veltīgi
Bet ar spēku, nu spēcīgi!
Lai ir ļaudis svētīti
Tie, kuru vidū es esmu
Vēlos, lai mieru un vienotību nesu
Nevis šķelšanos
Nu kā lai es izmainos?
Tēvs palīdzi man tiem, kas pret vai nepiekrīt
Tavu Vārdu nevis savu pierādīt
Un palīdzi man viņiem parādīt
Ka Tu vadi, jo es nevadītu
Dievs, lūdzu, dod man pārliecību
Ka esmu, kur man jābūt un pateicību
Atdari acis un tā lai es spēju,
Jo bez Tevis es vienkārši eksistēju

Es gribu [29.05.08]

Es gribu no rīta pamosties ar domām par Tevi
Un lai vakarā nevaru aizmigt, joprojām domājot par Tevi...
Es gribu kopā ar Tevi smieties
Un kopā ar Tevi raudāt...
Es gribu, lai Tu vienmēr esi ar mani
Un es vienmēr varētu būt ar Tevi...
Arī tad, kad cilvēki uz mani dusmojas un nesaprot
Un arī tad, kad mani visi slavē...
Es gribu, lai mēs kopā izdzīvotu tās drūmās un pelēkās ikdienas
Un kopīgi mestos iekšā arī aizraujošos piedzīvojumos...
Es gribu nepārtraukti domāt par Tevi,
Runāt ar un par Tevi,
Darīt lietas, kas Tev ir tīkamas...
Es gribu no sirds pateikties Tev par dāvanām, kuras dāvā
Un pats būt Tev kā dāvana, kas iepriecina Tavu sirdi...
Es gribu Tevi iepazīt labāk nekā jebkuru citu personu uz šīs pasaules
Un gribu būt Tev tik tuvu, cik vien iespējams. Vēl tuvāk...
Es gribu lai Tu esi mans labākais Draugs...
Mans Padomdevējs,
Mans Skolotājs,
Mans Aizstāvis,
Mans Gans,
Mans Glābējs,
Mans Dievs,
Mans Tēvs,
Mans prieks un miers,
Mana sajūsma,
Manas atmiņas un nākotnes plāni,
Mans Viss!!!
Jēzu, es gribu, lai Tu esi mans Viss!!!

Es negribu tikai kādu daļiņu no Tevis, bet gan Tavu pilnību
Un negribu Tev atdot lielāko gabaliņu savas dzīves kūkas, bet gan visu torti...
Es negribu izdarīt tikai tās lietas, kur man jāieliek viss savs spēks,
Bet es gribu izdarīt arī to, kas bez Tevis nemaz nav iespējams...
Es negribu sasniegt , ko vien cilvēks var sasniegt,
Bet es gribu sasniegt Tevi, jo Tu vari sasniegt visu...
Es negribu būt spēcīgs un gudrs šajā pasaulē,
Bet gribu lai caur manu vājību un muļķību, Tu varens parādies...
Es negribu vienkārši zināt par Tevi,
Es gribu pazīt Tevi...
Es negribu Tev veltīt savas dzīvs labākos mirkļus vai būt ar Tevi pašos grūtākajos brīžos,
Bet es gribu lai Tev pieder katra mana sekunde un katrs elpas vilciens...
Es negribu, lai Tu man esi kaut kas īpašs,
Bet es gribu, lai Tu man esi Viss!!!
Jēzu, esi mans VISS!!!

Tu neesi mana zelta zivtiņa
Vai mana veiksme...
Tu neesi mana banka
Vai zinību krātuve...
Tu neesi kaut kas, kas padara manu dzīvi interesantāku
Un aizpilda manu brīvo laiku...
Tu neesi mans vaļasprieks
Un arī ne mans darbs...
Tu neesi vienkārši Dievs, kuru es pielūdzu baznīcā
Tu esi Kāds, kas man nozīmē tik daudz...
Kāds, kas man nozīmē Visu!
Jēzu, Tu esi mans Viss!!!