Krustceles

Stāv krustcelēs cilvēks, tur divi ceļi, un domā pa kuru iet...

Varbūt pa to plato, kur visi, lai varu skriet

Tiem līdz’ un smiet’,

Jo kopā jautrāk

Un ceļš paiet ātrāk!

Jā, iešu tur, jo tas otrs tāds jocīgs,

Tāds šaurs un grūts!

Un neiet tur ar’ neviens vienīgs!

Tad kādēļ lai es tur ietu?

Viens pats?! Nu nē! Nevaru es tādu lietu...

Un aizgāja šis

Tāds apjucis.

Bet notika tā, kā nenotiek reti,

Ka visi tie kājām gājēji

Aizgāja un kļuva aizgājēji,

Jo ātrums aizrāva un nāvīgā klusumā

Iekrita tie bezgalīgā tukšumā!

Bet būtu gājis šis pa šauro taku,

Aizķertos aiz zelta lādes, ko es tur raku!

Krustugunīs

Es krītu, ceļos un uz priekšu

Es iešu

Līdz galam, ja vajadzēs es skriešu

Brīžiem tiesāju, spriežu

Brīžiem es ciešu

Bet es iešu

Līdz asinis liešu

Par to, kas es esmu un to kam es ticu

t.i. Dievam

Jo Viņam vienam

Ir vara

Un visu, ko Viņš dara

Gribu darīt es

Jo tik daudz uz šīs pasaules

Ir sāpes

Bet maz tie, kas gaismu nes

Tāpēc pietiek būt egoistam

Un sākt tā pa īstam

Līdz redz citus svīstam

Uzvarot ļauno, ko nīstam

Bet līdz tam

Biju vīrs, kam

Neiet viegli

Bet kam tad iet viegli?

To teikt bij’ lieki

Jo ienaidnieki

Un visi pretinieki

Kā nieki

Tiks uzvarēti

Tā vienkārši, lēti

Dzīvības vārdi zelta vērti

Tiks sēti

Augļu būs daudz

Un tie, kas degunu rauc

Teiks: tu audz

Un tie, kas gaisu jauc

Lai sauc

Es ignorēju

Laiku velti netērēju

Jo jau nepaspēju

Nu gluži kā noķert vēju

Un nav vietas te

Ne sānsoļiem, ne

Atpūtai pie TV

Kas tik informē

Propogandē

Reklamē

To

Un šo

Bet zini ko?

Dievs nejoko

Tāpat arī mums

Ir uzdevums

Kam nenoliedzams svarīgums

Un tas ir pavēstīt jums

Vēsti, kas dzīvību dod

Kur mieru rod

Atdod godu

Apturi sodu

Kas nāk

Un patiesībā ir jau klāt

Tāpēc – stāt!

Vajag parunāt

Kāda dzīvei jēga

Jo ir tāda sērga

Kas pasaulei melo

Un ir daudz jēlo

Kas notic un apmaldās

Pazaudēdami garšas saldās

Bet tagad atpakaļ pie sodībām

Un runājot par grūtībām

Neviens nevar bez tām

Nav gudrības bez mācībām

Grūtības rada izturību

Un pieņemot pamācību

Tu problēmu ikvienu

Vai sitienu un atsitienu

Uztver kā izaicinājumu

Kas piepilda aicinājumu

Kuru nezinot

Var viss kaut ko izgudrot

Bet sevi pabarot

Var arī neēdot

Bet citiem dodot

Jo vienmēr ir ko dot...

Šo es izdomāju esot krustugunī

Kad jau spēki sāka izsīkt manī

Gribēju vētrai padoties

Bet tad nolēmu tai pretī doties

Un ir grūti, sāp, bet toties

Ir Kāds, kas palīdz nepadoties

Tāpēc es atklāju uguni

Nebēgot, bet paliekot krustugunīs!

Lai mana sirds slavē Tevi

Lai mana sirds slavē Tevi, Tēvs

Vai agrs rīts, vai vakars vēls!

Lai mana mute pauž Tavus brīnumu darbus

Mierīgā atpūtā vai apstākļos skarbos!

Lai sirds mana prieka asaras lej,

Lai tā seko Tev visur, kur vien Tu ej!

Lai mana dzīve nav vienkārša, prasta,

Bet gan radikāla un neparasta!

Tāda, lai cilvēki prasa:

No kurienes tu? Un neizpratnē galvu kasa!

Lai cilvēks viens vai ļaužu masa,

Lai viņi brīnās, lai viņi prasa!

Un ne tik vien, bet lai pats varu stāstīt

Par Taviem brīnumiem, ko nācies man skatīt!

Kungs, pāri visām lietām, kas dzīvē nāk,

Es gribu, lai mana sirds Tevi mīlēt māk!

Lai manā dzīvē ir mazāk manis, vairāk Tevis,

Lai iznīkst mans, bet paliek tas, ko Tu esi devis!

Laime

Vai tad es te viens tāds

Kam prātu tādas domas māc,

Par to, ka ir kas vairāk šajā pasaulē

Nekā tas, ko televīzijā reklamē,

Ko teātrī iestudē.

Pat vairāk par to, ko draudzēs proklamē!

Par ko tad visi protestē?

Kāpēc jaunas lietas ietestē?

Ko visi meklē, bet neatrod?

Ko pat supermārketā nepārdod?

To pat Sprīdīt’s meklēt gāja,

Simtiem citu varoņu tai pakaļ jāja,

Kā tas rakstīts pasakās.

Bet vai pasakas piepildās?

Šaubos! Nu, vismaz ne šīs!

Tur vajadzīgs kas vairāk, tur vajadzīgs kas īsts

Nu labi, sauksim lietas īstajos vārdos

Tā ir laime! Vai kāds to pārdos,

To tikko ieguvis?

Vai kāds to vispār tā patiesi ir atradis?

Kas vispār ir laime? Kā to definēt?

Vai to var sataustīt, nokopēt, ierāmēt?

Cik gara tā ir? Kad tā beidzas?

Tā paliek pie tevis, vai tā tālāk steidzas?

Kā var pateikt, ka cilvēks ir laimīgs?

Tas efekts īss, vai paliek mūžīgs?

Jo es šorīt piecēlos un jutos tāds,

Tad atcerējos, ka skola un: BĀC!

Nu nekas, pārgāja! Smaids atkal sejā

Bet sagribējās ēst, kad nokāpu lejā...

Un tā visu dienu! Tāpēc tā doma

Kāda laimei manā dzīvē loma?

Mmm, es esmu aktieris, Dievs – režisors,

Pasaule ir televizors.

Bet laime nav nekur...

Kāpēc cilvēki to tik īpašu tur?

Viņi saka: Eh, palaimējās!!!

Nu labi, bet kā tas izskatījās?

Kas man atbildēs, tam iedošu žetonu

Un varbūt pat uzcelšu pieminekli no betona

Bet es sapratu, ka dzīties pēc laimes, ja drīkst tā teikt,

Ir kaut kas tāds, ko visi iesāk un nevar beigt!

Un tā kā laimi nevar definēt,

Nevar iesūkt, sajaukt un trekterēt,

Tad tas ir tā kā vēju dzenāt

Tas ir tepat, bet to nevar panākt.

Un tad beigās sapratu, ka nafig to!

Laiks ir īss, to labāk izmantot.

Pietiks dzenāt „to pašu Neko”

Kā Renārs teicis un viņš nejoko!

Un jāsāk pretī zināmajam doties,

Tas var nebūt tik viegli, bet toties

Ir garantija, ka tāda vieta eksistē,

Kur lietas neviens nezog, un tās arī nerūsē.

Tur pa zelta ielām ir atļauts staigāt

Tur nevienam nesāp, tur neviens nesāks raudāt.

Un šī apziņa, ka ir mērķis, pēc kā tiekties,

Liek augt, liek stiepties, kaut pret sienu triekties

Jo lai cik arī asaru pa ceļam būtu bērts

Tas ir vairāk kā katras asaras vētras!

Liecība

Man gribas jums kaut ko pastāstīt

Savu atgriešanos jums izstāstīt
Kad biju es pavisam sīks
Tad biju diezgan atriebīgs
Domāju pavisam greizi
Tagad zinu ka tas bija nepareizi
Galvā bija mašīnas un rotaļu lelles
Nebaidījos es no elles
Domāju - izaugšu būšu baigais vīrs
Taisīšu naudu, būšu vienmēr tīrs
Būšu skops kā lops tas jau tāds joks
Kad paaugos manīju vērtības
Gribēju izjust vēl lielākas ērtības
Vairāk pie meitenēm gāju
Par mācībām vispār nedomāju
Vienreiz gadā aizbraucu uz Dieva tussu
Bet tad vēl nevarēju sēdēt klusu
Tad es manīju skolu
Mātei vienmēr mācīties solu
Sākās īstā jautrība kā man likās
Viena kruta džuse man iepatikās
Viss bija labi bieži ar draugiem kopā
Katru nedēļas nogali mēs vienmēr lopā
Vakaros citiem mieru traucējām
Sevī mazu velnu audzējām
Tā pagāja gads un pienāca vasara
Pašķīros ar meiteni, nobira asara
Ar draugiem gulējām teltī
Naktī laiku netērējām velti
Tad pienāca laiks atkal doties ceļā
Es taču nevarēju braukt vienā apakšveļā
Bija steidzīgi jāsavāra kādi sūdi
Lai būtu jauni prieki gūti
Es būšu prom viņi mani nesameklēs
Kāda man daļa, kas citus piemeklēs
Aizbraucu kā pašam likās atpūsties
Bet īstenībā gribējās no mentiem aizlaisties
Jūs redzat kur tāda dzīve beidzas
Notikumi paši sev priekšā steidzas
Bet nometnē kad mācītājs prīčingu teica
Dievs manī kādu darbu veica
Man asaras sakāpa acīs
Un es gaidīju, kad kāds ko sacīs
Aiz bēdām gandrīz vai sirds stājās
Tad negaidīti es pielecu kājās
Tāda nu bija mana atgriešanās
Vai varbūt korektāk iegriešanās
Pēc nedēļas jau atkal priekšā neīstā taka
No manas dzīvēs sāka nākt nepatīkama smaka
Bet Dievs mani neatstāja vienu
Viņš man deva māsu, kas kontaktējās ar mani katru dienu
Tā nu es savus grēkus aizmetu prom
Un uzsāku savā dzīvē jaunu jomu
Man loti iepatikās Bībeli lasīt
Mēģināju naudu ceļam uz Dubultiem kasīt
Ar visu spēku es tuvojos Dievam
Spēru soļus vienu pa vienam
Un tagad jūs redzat mani te brienam
Vārdu pa vārdam kopā sienam
Dievs var to darīt arī tavā labā
Bet nevajag atgriezties pasaulē savā
Es gribu lai jūs to saprastu
Un pie šitādiem jokiem pierastu
Jo nav nekas lielāks par Viņu
Es to saku jo es to zinu
Tātad apdomā, nē labāk nedomā vairs, bet dari
Es to zinu tu to vari
Tad uz tavu pusi svērsies šie svari

Limuzīns

No rīta pieceļos, saģērbjos un eju uz pieturu

Pa ceļam vēl savas brokastis ieturu

Eju laimīgs, un smaids man uz lūpām

Brauc autiņš, paskatos un noģībstu no jūtām

Un tā tas notiek gandrīz katru rītu

Ieraugot autiņu vienmēr garastāvoklī krītu

Eju pa ceļu un garām pabrauc vecs laziņš

Tas priekš mums visiem ir pārāk maziņš

Pa priekšu vienmēr lien neaudzinātie ļaudis

Es iekāpju pēdējais savas domas neizpaudis

Mercedess zīme ir autiņam priekšā

Labākās sajūtas rodas autiņā iekšā

Lielākā daļa cilvēku kājās stāv

Bet es redzu – viena tukša vieta aizmugurē blāv

Es uz to vietu spiežos

Un netīšām citiem virsū grūžos

Eu, tauta lūdzu klusāk

Šis limuzīns beidzot savu kustību uzsāk

Gāzi uzdod, sajūgu atlaiž, autiņš raustās

Tauta atkaļ ļoti skaļi bļaustās

Otrajā ātrumā liek

Līdz pirmajam līkumam tiek

Un noslāpst!

Šādā autiņā vienmēr esmu gribējis braukt

Pretī savai nezināmai nākotnei traukt

Vienīgi vajag gāzmasku ņemt

Bez tās man autiņā gribas vemt

Šoferis kaut ko pie sevis purpina

Autiņš savu kustību turpina

Šoferi mēs diriģēt sūtam

Nepanesama sajūga smaka jūtama

Bet viņam tas pilnīgi vienalga

Viņam interesē tikai sava alga

Bet īstenībā viņš jau nav vainīgs

Par to, ka ir darbs, viņš ir laimīgs

Atkal tas apstājas pieturā

Bremzē tā, ka visi knapi noturas

Kad atveras durvis, zvaniņš zvana

Un autiņā Latvijas Radio 2 skan

Šādā autiņā vienmēr esmu gribējis braukt

Pretī savai nezināmai nākotnei traukt

Vienīgi vajag gāzmasku ņemt

Bez tās man autiņā gribas vemt

Gāzes pedāli nospiedis

Līdz 60 izspiedies

„Vairāk gan nevar” pie sevis nospriedis

Ātrums ir nāvējošs, es nepārspīlēju

Vienīgi žēl, ka bākā ūdeni ielēju

Tik ātri braucot viss dreb un trīc

Radio neskan, bet tumbiņas sīc

Šoferītis baigā azartā iekritis

Laimīgs, ka šim darbiņam piekritis

Viņš pat līkumā neatlaiž gāzi

Kāpēc tu kartupeli izpūtējā bāzi?

Kad beidzot galamērķis tuvāk nāk

Tikai tad šoferis bremzēt sāk

Visi ātri uz izeju steidzas

Un tā, paldies Dievam, šis ceļojums beidzas.

Šādā autiņā vienmēr esmu gribējis braukt

Pretī savai nezināmai nākotnei traukt

Vienīgi vajag gāzmasku ņemt

Bez tās man autiņā gribas vemt

LOSEr

Tev šodien grūta diena

Acu priekšā plika siena
Slikti metas jau no piena
Prātā tikai doma viena…
Skraidi apkārt, naudu meklē
Karsti paliek tev kā peklē
Savā mājā neatrod
Gribi lai kāds cits tev dod
Tu nezini, ko lai dara
Sīvajam pār tevi vara
Izej ārā, satiec sīko
Jau pēc viņa naudas tīko
Dusmas tevī aug
Tu sastreso un sīkais raud
Tu zini par šito sūdi būs
Domā iedzersi - labāk kļūs?
Ja tā ir tad rūgti maldies
Eu, nu vecais labāk valdies
Veikals tev ir daudz par dārgu
Nedod tev uz tavu vārdu
Tagad meklē kādu ielu
Kur var nopirkt lēto vielu
Beidzot kāroto dabūjis esi
Un vairs nejūti savu besi
Staigā meklē klusāku vietu
Kur var pabeigt iesākto lietu
Tu noej no visiem malā
Ielien kādā tālā alā
Ātri pēc pudeles tver
Mēli atkāris gardi dzer
Virsū tev kaut kādi murgi nāk
Un tie paši jau grīļoties sāk
Visi notikumi priekšā steidzas
Un šeit tava filma beidzas

Diemžēl pasaulē tādi ir daudzi
Kas dzer un izvemj divreiz lielāku kaudzi

Pēc pāris stundām atjēdzies
Pamani, ka apmīzies
Mēģini kājās piecelties
Bet jūti, ka tas neizdosies
Tu domā, ko tālāk darīt
Iet uz darbu rīt vai parīt
Tad tu tomēr kājās piecelies
Oi, pa strauju – brutāli izvemies
Tu to uzskati par baudu –
Iztērēt savu un citu naudu
Ja vēl doma būtu pareiza
Bet tev galvenais lai gaita greiza
Tu pretī kaut ko šļupsti un muldi
Zini vecais – tas ir stulbi

Lūgšana

“Dievs Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds

Lai nāk Tava valstība, lai notiek Tavs prāts…”
Mēs esam šeit lai godinātu Tevi
Un atcerētos kādu Dēlu Tu mums devi
Es Tev Tēvs lūdzu – dod spēku man
Lai Tavs Vārds man sirdī skan
Dari mani par stipru Tavu dēlu
Jo es zinu – nekad nav par vēlu
Atturi no mums visus ļaunos
Svētī mūsu brāļus un māsas jaunos
Nav svarīgi vasarā vai ziemā bargā
Es zinu Dievs – Tu mūs visus sargā
Pie Tevis mēs visi esam kopā
Tā pat kā bites bišu stropā
Es zinu – Tu esi starp mums
Tas nav mums pārsteigums
Tēvs, mēs jūtam Tavu mīlestību
Un izsakām Tev par to pateicību
Mēs Tev pateicamies par Bībeles vietām
Kas mums liek aizdomāties par daudzām lietām
Mēs šeit Tev grēkus sūdzam
Par visādām lietām Tevi lūdzam
Ticībā mums taps dots
Būt šeit mums ir liels gods

Šodien man nāk vēmiens

Šodien, šķiet, es uzzināju kaut ko jaunu

Ne nu gluži jaunu, bet atkārtotu kaunu!

Šodien sapratu to, ko jau sapratuši daudzi –

Ka sūdos esmu es, sūdos ar kaudzi!

Pats to nesapratu, jo nedarij’ neko

Jo nepārkāpu standartu zemu nolikto!

Pašam no sevis tagad vēmiens nāk

Kas var ko mainīt? Kas zina? Kas māk?

Uz vientuļu salu man gribas šo dienu

Lai neatkārtotu vairs kļūdu nevienu...

Gribu tikai divatā pavadīt laiku es

Lai negribas ne dzert, lai negribas ēst!

Gribās man laiku atpakaļ patīt

Lai satītu to, ko vien var satīt

Bet kāds man teica, ka laiku nevarot patīt

Lūk, kāda nejēdzība! Lūk, kā tas sakrīt!

Un vēl kadri, kas sāli brūcei pieber...

Bāc, nu es zinu, ka kristiešiem tas pieder!

Bet es negribu dzirdēt vairs neko skaidrojošu

Pietiek man jau tādu ģīmju saprotošu!

Tādu, kā es var mainīt tikai viens

Un tas ir Dievs, vairāk neviens

Tāpēc man gribas pazust uz pāris gadiem

Un atgriezties bez astes un bez ragiem abiem!

Latvieši teiktu: „aiz kauna zemē ielīst!”

Bet nevienam nevar iedot, nevienam nevar pielīst

Jo vainīgs es un tikai es pats,

Kad atklājas tas, kas dziļi zemē rakts.

Šī bija pēdējā rinda, jeb takts,

Jo gribot negribot ir pienākusi nakts.

Many People

Many people just live their simple lives,
Many people just live and believe in lies
They don’t know how to seek and find the truth.
And sometimes I find myself in a midst of them
I don’t know how, don’t know when
I know U are always here with me.
But It’s so hard and I can’t see
in my mind I know all things
But I miss my freedom, I miss my wings
I wanna fly
High in the sky
‘Couse on this land
It's so hard to understand
And with my physical eyes
All I see are these lies
That tell me that my wings are broken
I'm basically dead and my freedom is stolen
But with corner of my eye
I see that sky
Where You are
Although it's seems so far
I will go...
Many people just live their simple lives...
...just live and believe in lies.

Misionārs

Šis stāsts ir par cilvēkdēlu

Kurš ne agri un ne vēlu

Sāka dzīvi apdomāt

Un kādu dienu teica: „Māt,

Ir laiks, man jāiet tik uz priekšu

Kas zina, kur es būšu, kur iešu

Un kad pats es dzīvot sākšu,

Atpakaļ pie tevis nākšu!”

Aizgāja šis cilvēkdēls

Lai gan vakars bij’ jau vēls

Sāka dzīvot, strādāt, augt

Atpakaļ to nesasaukt

Grasījās tas skolas sākt,

Bet, kad tajās sāka nākt,

Nepatika, kaut zināja tas

Cik svarīgas ir mācības

Ā, aizmirsu tev pateikt šo,

Ka kļuvis viņš par ticīgo

Savu dzīvi Dievam atdevis

Un draugus pie Viņa atvedis

Līdz pats to nemaz nesapratis

Šis par misionāru tapis

Un tāpēc

Nez kāpēc?

Tas sācis kravāt ceļa somas,

Jo vēlas doties tālu prom

Tas savus plānus ir izkalis kā tāds,

Kas visu zin’ un kam viss jau izstrādāts

Tas neskatās ne uz vienu no pusēm

Un netusē, kad citi tusē

Jo mērķi viņš ir sapratis

Un neatturēs to ugunis

Šis sapnis cilvēkdēlam tika iedots

Jo vēlējās viņš būt Dieva lietots

Tik vien lieta tam neaizgāja,

Ka piemirsta ir mātes māja

Uzsāka viņš savu pirmo misiju

Un devās glābt savu familiju!

Bet vai tu, cilvēk, zini, ka tavā ģimenē ir misionārs

Kas nav amerikānis un nav arī aziāts

Un vai tu maz zini, ka pats esi tāds

Pat ja tavā programmā tas nav iestrādāts!

Neizpratnē par valdību 2004

Hei politiķi, tu taču pret korupciju cīnies

Bet, kad vajag naudu sportam vai mākslai, tu brīnies

Kad kāds prasa, tu atbildi, ka naudas nav

Nav, jo tā ir tavās kabatās jau

Es nesaprotu kāpēc tu tur vispār gājis esi

Par maz naudas bija, vai gribēji parādīties presē?

Tur augšā tu visus dresē,

Bet ar kādu nolūku? Ne jau lai palīdzētu tautai tu dari

Bet gan lai sagrābtu vēl lielāku varu

Kā tev un tavam baram nedalec?!

Tautai no tā visa nekas neatlec

Nevajag jau naudu sev kabatās bāzt

Man tomēr liekas, ka tevi vajadzētu gāzt

Tāpat kā tu, tā arī visi, kas nolēma tev piebiedroties

Ir labi izmācīti uz šīm lietām attaisnoties

Nauda ir jādod sportam, skolotājiem, ārstiem

Nevis vienkārši plikus solījumus bārstīt

Tev jau, protams, nepatīk, ka basketbols ir populārāks par tevi

Varbūt tāpēc tu jauniešu izlasēm naudu neiedevi

Kad beidzot Latvijas vārds var iziet pasaulē

Tu parūpējies, lai tas aiziet aizsaulē

Arī izglītībai tu naudu nepievērs

Tas nekas, gan jau viņi izturēs

Es jau saprotu, ka gluži pie visa neesi vainīgs tu

Bet nu tev ir iespēja īstenot arī darbos savu monarhiju

Es varu pateikt, kas tev jādara lai gūtu panākumus un atzinību tautā

Bez tā tu agrāk vai vēlāk tāpat aiziesi autā

Kāds man teica, vai lasīju Bībelē es,

Ka tikai ar Dievu īsts valdnieks uzvarēs

Tad necenties izpatikt ne tautai, ne cilvēkam vienam

Bet dari tikai to, kas pieņemams Tam Kungam, mūsu Dievam

Ja tu darīsi kā Viņš tev sacīs

Tad būsi tu krutaks ne tikai tautas acīs

Patiesībā šo vēstuli es iesāku ar naidu

Bet tas pārgāja, tagad es kādu reakciju gaidu

Vai tev tiešām neinteresē Latvijas nākotne???

To var uzlabot tikai patiesu karu pret pašreizējo sistēmu sākot...

Nelec, ja nav kur krist

Kā ir tad, kad katru dienu „tas” pienāk tev klāt

Sāk izjautāt,
Kārdināt,
Sajūtas modināt,
Prātā nāk dažādas „ja nu tomēr” domas
Ar to tiek aizpildītas visas prāta jomas
Skaidri apzinies: tas ir slazds! Skaists gan, tiesa
Par katru viņas kustību sajūsminās miesa
Viņa tuvojas tev, tev vajadzētu bēgt
Sirds tā dīvaini sāk starp ribām lēkt
Gribas pateikt: zini, man standarti; tāds dzīves veids
Bet joki, smiekli, prikoli pirmie ārā steidz
Maska! Bet pareizi vien ir. Tā jābūt
Viņai pret tavām jūtām nekas nav jājūt
Vēl jau pastāv tāds teiciens: draudzību ciena
Jo agrāk vai vēlāk pienāktu tā diena
Kad jūtas, mīlestība, karoče sakars
Vienā mirklī paņem un uzkaras
Tiek pacelta balss un tiek asaras lietas
Abiem vienā telpā vairs nepietiek vietas
Ja vēl kādreiz izdodas „paliksim draugi” sarunāt
Tāpat vairs nesanāk tā parunāt
Kā kādreiz t.i. tagad, kad kopā var smieties – rēkt
Aiz nespēka krist zemē, vaidēt un sēkt
Mjā, tas tāds tīri tehniskais aspekts,
Ka pret meitenēm ir radies respekts
Grūti ir noraudzīties un nedomāt:
„Kā būtu ja būtu” vai „varbūt var sarunāt”

Šādu tekstu uzrakstot es nonāku pie slēdziena –
Labāk nelekt, ja nav, kur piezemēties pēc lēciena
Būtu jau jauki tā kādreiz brīvi krist
Neraizēties par neko, kā daudziem sāk šķist
Bet tā darīt traucē tikai patiesība viena –
Nekad nav kritiens bez atsitiena
Vai piezemēšanās, ja labāk veicās
Tā vai tā, nav svarīgi kā beidzās,
Bet beidzās. Ar blīkšķi vai lēzeni – klusumā
Tāpat mūžīgi nevarētu viņas tuvumā
Vēl jautājums: kā viņai liekas? Kaut ko jau stostās
Ha, ik pa laikam bokser’s vai nindzja viņā mostas
Nu tā jau ir. Ar viņu kā ar bitēm
Es kā lācis pēc medus pie tām. Lūk tēma:
Zinu, ka dzels, ka sāpēs, varbūt vemšu
Ja no viņas kā no bitēm medu ņemšu
Tāpēc arī neņemu. Pie kājas, ka salds
A, tad sajūta, kā pēc viesībām, kad tukšs galds
Vakar bija labi, šodien – sāp, rīt – tad jau redzēs
Vismaz apziņa man, ka sāpīgi nedzels
Lieku punktu, beidzu murgot, atgūstu apziņu
ka Manii Atklāti Derzdas Atkal Radušās Atminjas

Nezinu, nemāku, nesaprotu

Gribu kaut ko uzrakstīt, viss iekšā vārās

Es cenšos un domāju, bet nekas nenāk ārā.

Šķiet, visa sistēma raustās un karās,

Tiešām nesaprotu, kas tur iekšā darās!

Un jo vairāk cenšos, jo sliktāk sanāk!

Kā man kaut ko mainīt? Kā man to panākt?

Lai ko es darītu, sanāk tik sliktāk.

Kāds par to apvainojas, kāds uzbļauj piktāk!

Nu labi, štrunts, ja citiem tas netīk,

Bet man jau pašam no sevis paliek pretīgi.

Nu cik var?! Tas jau kļūst smieklīgi!

Domā ko dari! Lieto savu „bietīti”!

Bet kā lai to lieto, ja nezin kā to darīt?

Vismaz nezinu šodien. Varbūt rīt, varbūt parīt?

Un pat tad, kad lietoju, viss sanāk greizi.

Tas, kas man šķiet labi, citiem ir nepareizi.

Muti, šķiet, vispār labāk vaļā nevērt,

Priekos nelēkāt un bēdās asaras nebērt,

Jo kāda jēga tam? Vai tas ko mainīs?

Vai kāds to saņems pretī? Vai kāds to gaidīs?

Bet vissliktāk man, laikam, ir ar sirdi!

Ar acīm tu redzi, ar ausīm tu dzirdi,

Bet sirdi nevar ne aizvērt, ne aiztaisīt.

Ar sirdi tu pamani to, ko citi nemanītu.

Un nav jau svarīgi kādā ritmā tā sitas,

Sitienu sekundes aizrit cita pēc citas.

Sekunde ir sekunde, stunda ir stunda,

Neatkarīgi cik ātri sirds asinis stumda.

Un, ja kāda klātbūtnē tā sitas ātrāk,

Tad tas tikai mīnuss, jo seja paliek sārtāka,

Valoda raustās, vārdi neadekvāti.

Vienkārši momenti tiek piesātināti.

Un pat tad, ja ārēji viss var tik slēpts,

Iekšēji tas viss tiek pārkravāts, svērts

Un mēnešiem ilgi pa sirds kambariem cilāts,

Līdz rodas kādas gudras atziņas citāts,

Kas agri vai vēlu tāpat pazūd un noplok,

Jo gudrību patur tik tas, kas to sastop.

Gudrība vispār tāds stiepts jēdziens –

Dieva bijība jeb nezināms lēciens.

Gudrība vienam var būt muļķība otram.

Vienmēr muļķīgs tas, ko nesaprotam.

Un šobrīd es vispār neko nesaprotu,

Nemāku to, ko likās, ka protu.

Lūk, šādi es ar sevi cīnos

Par to, kā man sanāk, nepārtraukti brīnos!

Un, ja sanāktu labāk, vai tas ko dotu?

Nezinu, nemāku un arī nesaprotu!

Par visu vairāk

Kungs, es varu tūkstoš domas domāt un simtiem vārdu teikt,

Bet bez Tavas palīdzības man to nepaveikt!

Daudzi iemesli man galvā! Kāpēc vēl kavēties?

Bet pāri visam, es gribu Tev tuvoties!

Tāpēc mani iemesli un atrunas lai šoreiz paliek malā,

Jo gribu būt ar Tevi, kad nonākšu es galā!

Ne tikai satikt Tevi tur, kur viss man skaidrs kļūs,

Bet iet ar Tevi kopā, kad jautri un kad grūti būs!

Dzirdēt Tavu balsi no rīta, kad nevar piecelties

Un pēc garas darba dienas Tev par visu pateikties!

Un zināt droši, ka vienmēr Tu esi līdzās!

Sajust sirdī, cik tālu Tava mīlestība sniedzās!

Tēt,

Zini, es gribu spēt

Ne jau kalnus gāzt un pasauli mainīt,

Bet gan mīlēt un grūtībās smaidīt!

Es gribu būt Tev tuvu un pazīt Tevi labi.

Lai Tu manu tumsu izgaismo, kā nakti laternu stabi!

Vēlos no sirds Tevi mīlēt un Tev tuvoties!

Mānīgā klusumā vai šausmīgā vētrā pie Tevis turēties!

Ir vēlmes un sapņi manā sirdī, pēc kuriem ilgoties

Bet, Tēt, par visu vairāk, es gribu ar Tevi satikties!

Padoms

Ir pienācis vakars un es lēni eju uz māju

Es vairs nejūtu savu nogurušo, sāpošo kāju
Es vēl atceros kā šodien pa Dubultiem kopā ar Edgaru gāju
Jankam un pārējiem atvadas vilcienā māju
Es vairs neuzskatu sevi par pārāk vāju
Es tiešām gribu mainīt savu nostāju
mjaaa....mhhhhh....
Šis ir stāsts par tavu dzīvi, kas būs pēc tā
Kā to labāk pateikt – pēc dzīves cietumā
Es tev gribu pateikt, ka tas nenotiek no šā un tā
Bet tev ir jādzīvo Dieva bauslībā
Iesākumā varētu aizmest visus savus grēkus
Atdot Dievam savus spēkus
Nemētāt apkārt vārdus lētus
Bet darīt citiem darbus svētus
Vēl man šeit ir viena svarīga lieta
Dievam tavā dzīvē ir jāierāda 1. vieta
Tev ir jāatceras, ka tava dzīve ar Dievu sieta
Un tava sirds nedrīkst būt kā akmens cieta
Ja tev kādreiz paliek grūti
Nedomā kā izsist stikla rūti
Pēc palīdzības pie Dieva sūti
Un izstāsti Viņam, ko tu jūti
Tas, kas tev palīdzēs, būs Dieva Vārds
Tur ir izstāstīts, kā Jēzus krustā kārts
Kā Ādama priekšā karājās ābols sārts
Un kā Jēzus vajātājs ticis no Dieva bārts
Es vienkārši gribu tevi iedrošināt
Atdot savu dzīvi Viņam
velns vairs nevarēs tevi iekārdināt
Tici man, jo mēs to zinām!

Paldies

Es tikai gribēju pateikt - paldies Tev Kungs, par to mīlestību, ko tu man devi,

Paldies, ka atklāji man Sevi,
Es esmu šeit lai slavētu Tevi,
Tu esi tik liels un varens un reizē tik gādīgs,
Neviens nevar būt tāds kā Tu, lai cik viņš būtu strādīgs,
Daudzi grib mums mācīt citu mācību Tavas vietā,
Bet Tu liec viņiem sapīties pašu melu sietā,
Tu vien esi taisnīgs un Tu vien esi vēlīgs,
Ar Tevi uzvarēts ienaidnieks, vienalga cik tas dzēlīgs.
No Tevis vien ir atkarīgs, kad saule rietēs un ausīs,
Tavas rokas mājienam pat zvaigznes klausīs,
Tava varenība izpaužas nevis pārestībā,
Bet gan mīlestībā,
Daudzi noliedz to, lai gan tā ir patiesība.
Kaut gan tā daudziem traucē,
Piemēram tiem, kas marihuānu audzē.
Tiem ir izdevīgi, ka ļaudis nav ar Tevi kopā,
Un katru otro dienu ir totālā lopā.
Bet starp normālajiem tas jau iziet no modes,
Tā pat kā magnumi un lodes,
Kas nopērkami bodēs,
Es zinu, ka Tu esi tik varens, ka varētu piespiest pat viņus Tev sekot,
Bet upe skaistāka ir dabīgā gultnē tekot,
Tā skaisti sakot,
Bet pietiks te trakot,
Jo aiziet…

Par mums Tu atdevi savu vienīgo Dēlu,
Tas bija sen, bet tik un tā nav par vēlu,
Lūk, piemērs,
Kas nostrādā vienmēr,
Apmēram 2000 gadu pēc Tava Dēla,
Bij’ mana atgriešanās, lai gan tiešām - diezgan vēlu,
Manu dzīvi Tu apgriezi kājām gaisā
Un neļāvi man dzīvot dzīvi kā tumšā maisā,
Ar Tevi, Visvarenais, tagad mana dzīve saistās,
Un lietas, kas man agrāk galīgi garlaicīgas likās,
Daudzas no tām man tagad iepatikās,
Un ir lietas, kuras es agrāk darīt nepārstāju,
Es tagad droši tām lietām garām gāju,
Paldies Tev, ka tādas lietas darījis esi,
Un paldies, ka grūtos brīžos mani uz rokām nesi,
Mums vajadzētu piepildīt presi
Ar lietām par Tevi,
Mazāk domāt par sevi,
Bet gan par Dēlu, ko Tu mums devi,
Ar saviem darbiem slavēt Tevi,
Ak, Kungs un Pestītāj,
Lūdzu, arī turpmāk mūs neatstāj!

Pasaka

Tu gribi, lai es smaidu tad, kad man ir grūti,

Jo tad, kad es cīnos, arī Tu to jūti

Tu gribi, lai es rodu atbildes uz visiem jautājumiem

Un teicu sevi laimīgu bez pārtraukumiem

Tu gribi, lai es saprotu ko, kur, kāpēc un kā

Un reizēm man pat šķiet, ka Tu dzīvo pasakā

Tu negribi man līdzi ciest un blakus sēžot klusēt,

Tik tāpēc, ka Tu nezini, vai spēsi man kā līdzēt...

Nudien Tu mana princese, kas vērtāka par zeltu,

Un, ja vien es tā iespētu, šo pili Tev es celtu,

Bet patiesība skarbāka, kas mazliet domāt liek,

Ka naudas, spēka, gudrības, man diemžēl nepietiek

Kā gribētu es princis būt, kurš baltā zirgā jāj,

Bet šajā pasakā es esmu kalps ar noskumušu stāju

Kaut arī es tas viss priekš Tevis gribu būt,

Bet visvairāk es vēlos sajust, ko sirds Tava jūt!

Lai varu dalīt Tavas sāpes un tām līdzi raudāt,

Kā arī baudīt priekus un smieties, cik vien jaudā

Un pieri saraukt rūpēs par Taviem uztraukumiem

Lai varam kopā smieties par dzīves pārpratumiem

Īsi sakot, mana sirds būt Tavai blakus tiecās

Un kopā doties turp, kur tikai sapņi sniedzās!

Pasaule-diezganlielsbezsakars

Šodien man ir skumji iekšā

Skarbā realitāte man stāv acu priekšā
Vārdi apkārt maldās, Domas galvā šaudās
Tas viss ir tik stulbi sanācis,
Ka sātans dažus no mums jau ir panācis
Un jau stiprākie draugi, kā man likās,
Atkal pasaulīgā dzīvē sitās
Dievs varēja dot viņiem ko lielu
Bet viņi izvēlējās kļūt par pelēko vielu
Patiesības bulta mani tver, Viņi pasauli ķer
Pār mani emocijas valda, es saucu viņus
Bet viņiem liekas dzīve tik salda
sātans ir pārņēmis viņu sirdis, mans Dievs neatstāj viņus,
Es zinu Tu dzirdi, Cīnies Tu ar sātanu par viņu sirdi
sātan tu smirdi, tu dzirdi?
Mēs esam šeit, lai Dievam kalpotu
Un ar sātanu šeit Dieva zemē karotu, Un ne mutē barotu
Dievs varēja mūs piespiest Viņam sekot
Bet Viņš deva mums izvēli atbildi sakot
Tā tas ir, lai mēs saprastu, Un ar Viņa Vārdu sarastu
Es gribēju prasīt tev ir tēvs?
Man ir un Viņš ir man perfekts tēls
Viņš dos man, ja lūgšu, jo es ticu
Labāk ieēdīšu „champions breakfast” nekā lētu picu
Šis teksts jau sāk pāriet uz citu tēmu, Es tā lēmu
Jo tas man ir pārāk sāpīgs temats, likšu to mierā
Atstāšu savas dusmas un bēdas kā caurumus sierā
Es tiešām galīgi nesaprotu to visu lietu
Kā pret Dieva valstību var iemainīt citu vietu
Ir taču zināms, ka Dievs brīnumus dara, Ka Viņam ir vara
Tāpēc jāturas tālāk no sātana bara
Kā var priecīgi teikt – man apnika
Mana ticība šobrīd panīka
Dievs taču ir devis mūžīgo dzīvi
Un tikai Dievā mēs varam būt patiesi brīvi
Ja jums atkritēji liekas, ka sātans jums labu dod
Tad lai jūsu domas iet uz poda
Sorry par rupjiem vārdiem, bet tā tas ir
Man no tā pat asaras bira
sātans jums aizmālē acis, Patiesībā jums priekšā tukšs placis
sātans jums pieziepē, lai jūs aizietu no Dieva
Bet pēc tam jūsu dvēsele paliktu viena
Tāpēc Dievs jums dod laiku apdomāties
Un tomēr labākam baram pievienoties
Tikai nedomājiet pārāk gari,
Jo nevar zināt kad pār mums nāks Dieva svari

Dievā mēs būsim gatavi šai dienai
Bet neticīgo dvēseles iznīks pa vienai

Pasaules propaganda

Celies, sāc dienu!

Taisies, ģērbies, skrien!

Ieliec austiņas, ieslēdz mūziku

Lai nedzird trokšņu mozaīku

Lai nedzird apkārt notiekošo

Jo tas atstāj iespaidu paliekošu,

Bet tu nedrīksti palikt, tev jāskrien

Šodien pelnīsi, dzīvosi rītdien

Pa ceļam uz ietvēm slidenām,

Ja kāds noliekas uz dibena,

Tad tikai tāpēc, lai tu varētu pasmieties,

Bet tu pat nedomā palīdzēt piecelties,

Jo tas aizņem tavu laiku, tu kavē

Laiks ir nauda, tātad tu tērē!

Šajā pasaulē izdzīvo tikai stiprākais,

Tam jābūt tev, tu būsi tas pārākais...

Melns Land Rover, tumši logi, lietie diski,

Ar tādu pat zem ķieģeļa elementāri tiksi

Nauda liek šai pasaulei griezties

Tās dēļ noteikti ir vērts rīvēties, spiesties,

Skriet, ķert, grābt

Mahinēt, zagt, krāpt!

Bet arī tad, ja līdz Land Rover tev pietrūkst

Tu nedrīksti apstāties, tu nedrīksti piekust!

Tev jābūt stipram, bravūrīgam, drošam

Pirmajam ciema puisim, stilīgam, košam!!!

Lai zaķus vieglāk šaut,

Vajag vēl nedaudz ieraut

Un tad jau varbūt pat divus ar vienu šāvienu

Sarunas, vieglu skūpstu, apskāvienu, mājienu

Un tad jau uz gultu vai tamlīdzīgu vietu,

Lai darītu TO. To pasaules kulta lietu,

Bez kuras dzīvot jau nemaz nav iespējams,

Jo vīrietis vispār tāds ir un nav pārprogrammējams!

Un tad tiek masu mēdiji piebērti

Ar to kā TO darīt labāk, un kā vispār ir ērti,

Kā ko jaunu izmēģināt un modei pakaļ tiekties

Kuram nikni zobus atņirgt, kura priekšā liekties...

Tad, protams, ekonomiskā krīze un briesmas

Visi bankroti, zagšanas, korupcijas, tiesas...

Un gari raksti par politiķiem, skandāliem, kļūdām,

Kur visi pēc kārtas tiek nosaukti par gnīdām

Premjers vainīgs, prezidents muļķis, lūk, tā!

Ieslīgstam politiskā diskusijā,

Par politiķiem, kurus paši ievēlējām!

Un tad sakām: bet mēs taču nezinājām!

Tai vietā lai paceltu un atbalstītu,

Mēs savu valdību labāk samazgām nobārstītu...

Un tā tālāk...

Dzīvē izgaist, tā kļūst bālāka,

Jo nevienam nav laika apstāties,

Nav laika mīlēt, nav laika rūpēties...

Mēs skrienam visiem garām,

Savas lietas darām

Un dzīvojam pēc principa:

Ja tu man, tad, varbūt, es tev...

Pat tad

Tagad beztolkā sēžu, laiks iet stundās

Un dažādas domas pa manu galvu stumdās

Par to kā bija vakar, un kā būšot rīt

Par to kā pavadīt šo dienu, un ko darīt aizparīt

Arī grēcīgas domas manā galvā laužas

Jācīnās, lai arī darbos tās neizpaužas

Stulbi, joki, kas apkārt izskan vienmēr

Tie man neliekas smieklīgi - bet tomēr

Ja es ierēcu par viņiem, tas man kaunu dara

Bet ja es nepiedalos, tad atkrītu no bara

Daudz, ko es saku, tie pagriež pret mani pašu

Un liek man sajust viņu nelāgo dvašu

Pat tajos brīžos, kad viss it kā iet gludi

Kaut kas notiek un nekas vairs nav gludi

No manu paziņu mutes, kam palīdz mani bērnības draugi

Izskan dzēlīgas piezīmes un bieži pat draudi

Nu ko lai dara – tāda jau ir tā dzīve

Bet dažreiz pat draudzē es nevaru justies brīvi

Jā, tā ir taisnība, tā man dažreiz liekas

Ka mani tur nemīl un nav man tur vietas

Un tie īsie brīži, kad manī ir prieks

Bēdas manam priekam ir spēcīgs pretinieks

Un ir brīži, kad pavisam viegls pieskāriens

No manas puses tiek uzskatīts kā uzbrauciens

Daudzi vārdi no manas mutes ir pārkāpums

Un slāpes pēc pleca saucas pārpratums

Es nevienu neaplieku, es saku kā jūtos

Piedodiet, ja savās jūtās es kļūdos

Daudzi saka: Man, you are strong!”

Bet es zinu, ka tur iekšā viss ir „wrong”

Es to nesaku lai sevi nonicinātu

Bet gan lai citus pret to cīnīties izaicinātu

Par manu atklātību daudzi brīnās

Bet tas ir tā, kā sātans pret mani cīnās

Man prieks, ka es esmu tāds

Un, ka neizdodas, kas no manis izstrādāts

Jo ne manam spēkam būs izpausties

Bet caur mani Gaismai pasaulē iespraukties

Jo es visu varu Tā spēkā, kas dara mani stipru

Un, ja man būtu ticība, es nekad neslimotu ar gripu

Lai gan es esmu vājš un mani var uzveikt

Es pieceļos un turpinu, jo Viņu nevar uzveikt

Un pat tad, kad krītu bezdibenī

t.i. grēks un neticība ielaužas manī

Pat tad zinu, ka man ir cerība

Un būs man no grēka reiz brīvība

Grēks, ko sātans sūta uz manu pusi

Tiks iznīcināts un sātans sēdēs klusi

Jo ir cilvēks, nē, ne cilvēks bet Dievs

Kam par dzīvību ir pateicīgs ikviens

Pat tad, kad prāts uz jokiem nenesas

Pat tad, kad visas cerības tiek atmestas

Pat tad, ka visa dzīve kopā brūk

Un pat tad, kad dienas pārāk lēnu rūk

Pat tad ir Kāds, kas tev palīdzēt var

Ne tikai var, bet arī dara

Pirms gulēt iešanas

ES lūdzu: svētī manas dzīves katru jomu

Dievs saka: mutīti aiztaisi, lai tās svētības neiet prom

Es lūdzu veselību, jo esmu tāds bāls

Dievs deva man recepti, kā pagatavot zāles

Es lūdzu: Dievs dod man latiņu kaut vienu

Dievs deva man darbu, lai varu pelnīt katru dienu

Es lūdzu Dievam gudrību runāt un darbus veikt

Dievs teica: nē, vecīt, Es pats gribu ko teikt

Un labi vien ir, jo ar katru savu vārdu

Kaut netīši, bet, šķiet, es vienmēr kādu spārdu

Un tā vienmēr, tiecoties pēc kādas lietas,

Atklātas man tiek citas rakstu vietas

Kuras liek man nosarkt un mirkli padomāt

Kā lai tagad mainīties? Un kā no jauna sākt?

Zem vienas nastas pagurstu, tā visu laiku velkas līdz

Bet tas, ko šodien uzzinu, nemaz ar nepalīdz

Un tagad divas nastas

Tiek uz mani mestas

Es lūdzu: Dievs dod spēku, ja ne – es lūzīšu

Bet Dievs tik atteica: ļauj, Es nesīšu!

Es saku: labi, Dievs, Tu piedevi, bet kā ar cilvēkiem?

Es esmu viņus sāpinājis un bēdas nesis tiem

Dievs: tu atslābsti, tiem devu žēlastību

Lai varētu tie tev piedot pārestību

Un vispār, dēls, tev gulēt laiks jau iet!

Saki Man „Āmen!” un ver Bībelīti ciet!

Pretestība

Viss sakās tā nevainīgi, tad seko aizraušanās,

Fotogrāfiju apmaiņa un ilga sarunāšanās...
Čatots tiek par visu, bet pa vidu tāda tēma kā:
Kaut kas jāizdomā,
Lai varētu tā
Piebraukt, viņai, nē – viņām nezinot.
Viss iet gludi, neviens nekā nesaprot.
Lūk šis ir tas brīdis, kad acis sāk aizmiglot,
Un pašam nejūtot,
Citiem neredzot,
Lēnām sāku krist
Un purvā grimt.
Acis žilbst, jo apkārt simti tādu,
Kam varētu kanti sist un piecirst,
To pirmo sāku
Piemirst
Jo sirds pamirst
Jau iedomājoties vien par viņām!
Re cik elementāri sirds sadalās pa daļiņām.
Tā es atdodu savu sirdi pat neko neuzsākot
Vienkārši domājot
Par kārdinošām lietām
Un runājot
Vietām
Pavedinot
Un mazliet flirtējot!
Labi, kad apnīk cerēt un siekaloties,
Tad sāku fantazēt un tas liek man doties
Uz to pasauli, kur ir komforts, nauda, karoče viss ko vēlies,
Protams no realitātes esmu idejas smēlies
Bet tur viss ir labi, esmu laimīgs
Lai gan jūtos mazliet vainīgs
Turpinu savu funktieri līdz pārņem miegs,
Kas līdz šim bija pretinieks
Manām pārdomām un dzīves plāniem,
Tāpēc grozos no vieniem sāniem
Uz otriem, lai nepazustu
Un neatstātu iedomu pasauli neizjustu
Lai nu kā censtos, tāpat atslēdzos
Un guļu līdz rītam, kad pamostos...
Meklēju telefonu, ceru tur ieraudzīt vēstuli no kādas,
Bet tai vietā tur lietas visvisādas
Nevajadzīgas, kas mani tracina
Tad kad beidzot izveļos no gultas pēc laiciņa
Sāku savu dienu
Kā katru ikvienu
Iepriekšējo! Tās visas ir vienādas –
Izdaru, kas pienākas
Un atkal iegrimstu domās,
Kur visās jomās
Figurē nauda,
Lieta, kuru pasaule bauda
Jo tā spējot visu mainīt!
Pa vidam pasprūk: „ak tu spainīt!
Nekad nebūs tā, kā tu taga te štuko”,
Bet ko
Nu atkal par to

Te nu kādam varētu rasties jautājums:
vai šim stāstam ir arī atrisinājums?
Ja tā, tad taga tālāk seko līdzi!

Šis ir tas brīdis, kad nevaru izturēt spriedzi
Un mana kāja sāk slīdēt
Es cīnos, bet neko nevaru līdzēt,
Jo neesmu gatavs cīņai te, kur viss pa īstam
Mans spēks, gudrība, vara nav, nu svīstam,
Jo tas viss bija krāts tajā dzīvē otrā,
No kuras neko nepaņemsi! Lūk, tā!
Esmu kritis, sasities un zaudējis samaņu
Un tikai pavisam atjēdzies pamanu –
Viss, ko es kopā liku un taupīju
Bija veltīgs, es tikai laupīju
Sev acu gaismu un patiesību
Biju atteicies pieņemt īstenību...
Esmu pievīlis Viņu un daudzus citus,
Kas man uzticējās un ik rītus
Bija ar mani kopā gan priekos, gan nelaimē.

Nu, tik tālu tu iefilmē?

Bet vai mana neuzticība Viņam atceļ Viņa uzticību man?
Nē, par to es esmu drošs gan
Bet nu diezgan
Ir laiks atkal celties
Un no Dzīvības Avota jaunus spēkus smelties
Lai sāktu cīņu no jauna
Pret viltoto un ļauno –
Pašam sevi, kā arī ienaidnieku
Kuru, ar to spēku, kas man dots, var uzvarēt kā nieku
Bet vēlreiz paldies Tev, mans Tēvs, par žēlastību,
Kas liek man pārvarēt šo pretestību

Reliģiskā vienaldzība

Vienu rītu t.i. šorīt

Pamodos un saku darīt,

Darīt to, ko daru vienmēr

Nu mazgāties, ja ņem kā piemēru

Tad vilcienā un prom uz skolu

Garām paslīd daudz seju, soļu

Nu nezinu vai es tā lēmu

Uzsākām mēs skolā tēmu

Runājām par ticību un reliģijām

Par brīvību un privilēģijām

Es – par patieso ticību

Par manu elpu un dzīvību

Bet viņi – par reliģijas brīvību

Un pamanīju es tādu kā spītību

Bet ne jau tas mani pārsteidza

Lai gan tas, ko viņi pateica,

Man lika iedegties,

Pretī turēties

Un cīnīties

Bet tas, kas mani tiešām izbrīna

Ir reliģiskā vienaldzība

Ja tu tici, ka ir viens pār visiem

Pār ticīgajiem un ateistiem

Un neesot svarīgi kā viņu sauc,

Tad, nu tiešām, tu šeit ko jauc

Jo, lai gan ir viens Dievs pār visiem,

Pār ticīgajiem un ateistiem

Kā var būt, ka dievs priekš teroristiem

Ir tas pats tiem, kas mirst priekš citiem?

Vai var būt tā, ka Kristiešu Dievs

Ir tieši tas un ar allahu viens?

Vai var viens dievs likt nogalināt,

Saplosīt un uzspridzināt,

Un tūlīt pēc tam ar balsi maigu

Caur Bībeli pateikt pagriezt otru vaigu?

Vēl mani šokēja trīs reliģijas vienā –

Kristietis šodien un budists otrdienā

Un tādi cilvēki man šodien skatījās sejā

Man raudāt gribas, jo tie kā niedres vējā

Ja esi, tad esi, kas esi

Izvēlies vienu un tālāk to nes

Ja esi auksts, tad sēdi un salsti

Ja esi karsts, tad ticību balsti,

Nevis stāsti man pasakas, ka viss tikai „mēs”

Mēs nokļūsim debesīs un visi to spēs

Es tev pateikšu – tu neesi nekas

Tevi izspļaus kā tādas atliekas

Jo remdens ir ne šis, ne tas

Un tādas ir arī tavas pasakas

Tās stāsta cilvēki bez atziņas

Un izvēlas tās, kuras vieglākas

Un tad tie teica, ka es muļķības stāstu

„Nav ne Dieva un arī ne lāstu”

Un lūdza viņi, lai lieku tos mierā

„Pietiks no rīta un arī pēcpusdienā”

Tie teica, ka es esot uzbāzīgs,

Nekaunīgs un agresīvs

Kaut arī viss, ko pateicu es

Ir tas, ka uz visas šīs pasaules

Pastāv viltus reliģijas, meli un kulti

Bet viss, ko es saņēmu ir: „ko tu tur muldi?”

Tad nu es jums paskaidrošu

Un nelielu ieskatu no savas puses došu

Tā nav vienkārši akla ticība,

Bet gan arī pārbaudīta mācība,

Kuru studēju es

Gluži tāpat, kā citi zinātnes

Esmu es patiesu dārgumu atradis

Un tas manā dzīvē ir kaut ko mainījis

Jo agrāk es būtu to turējis sev

Iesūcis nāsīs visu, ko dev’

Tad tagad ar to, kas man ir un pieder

Nespēju nedalīties. Vai tas ko izsver?

Lieta tāda, ka zinu es patiesību

Zinu To, kas ar savu mīlestību

Nomira par tevi, lai tev vairs nevajadzētu

Maldīties melos un lai tu spētu

Izbaudīt dzīvi

Dzīvot to brīvi

Un beigu beigās

Tad, kad viss beidzās

Aiztaupītos tev ciešanas lielas

Un varētu redzēt Tu zelta ielas!

Samazgas

Esmu piekusis un pietrūkst man spēka

Jūtos es kā tāda konfekte lēta

Jaukā papīrā kas iefasēta

Bet izmesta, nemaz neapēsta

Es jau pietiekami ilgi esmu šitā sities

Pašvērtējums tikmēr ir tikai krities

Kāda jēga ir tik augstu kāpt?

Tagad krītu. Un, redzi – sāp!

Ta ne jau sāpes ir tās, kas mani moka

Bet gan rūgtums, kas skan pēc katra joka

Un sūds, ko citi par to domā

Jo viņi domā par manu dzīvi katrā jomā

Nu, lai jau domā, ka tik spētu izdomāt

Man tik atliek tam pielikt ko klāt

Bet svarīgi tas, ka pats sev es riebjos

Un, ja man likās, ka es visu laiku stiepjos

Tad šobrīd es esmu sarāvies

Savos priekšstatos pamatīgi aprāvies

Tāpēc negribu ne gulēt, ne ēst

Tik pelnus bērt un drēbes plēst

Un saplēst tik daudz, lai visai dzīvei pietiek

Lai tik vien kā gurnu apsējs paliek

Jo uz vientuļas salas, kur man gribētos būt

Vajadzētu būt silti un ar mēteli grūti

Vismaz tur būsim tikai Viņš un es

Un žēlastība, kas dzēš kļūdas pagātnes

Tur nebūs tie, kuru priekšā vajag uzvesties glīti

Nevar jau vienmēr, vai tu tam nepiekrīti?

Bet viņu vietā es droši vien tāpat lietu

Teiktu: „tā nevajag” un skaidroties ietu

Jo lietas šīs patiešām vajag izbeigt

Kaut izdarīt grūtāk, nekā vienkārši pateikt

Bet pietrūkst man spēka un sāp man tas,

Ka manā dzīvē tik daudz samazgas!

Sapnis

Lūk, gadījās iepazīties,

Ar savām zeķēm aizrīties,

Dīvainās sarunās klausīties,

Stostīties un knosīties!

Tie nebija draudi,

Bet teica: „tu raugi...”

Es: „ko Jūs, mēs draugi!”

„Tas jauki!”

Nevar teikt, ka murgs tas bija,

Bet sviedri lija!

Tāds dīvains sapnis,

Bet sapnis.

Un ar sapņiem ir tā –

Nekad nevar zināt kā?!

Plus, es tur vēl kādam pakaļ dzinos,

Aizņēmos žiguli, pie stūres...

Tālāk neatminos!

Šizofrēnija

Manā galvā skan tūkstošiem balsis

Dažas no tām mierīgi dejo valsi,
Dažas mošo un sienas spārda.
Citas atjauno, uzceļ, citas nojauc un ārda.
Citas man atklāti stāsta melus,
Citas joko un rausta nervu galus.
Un tādā troksnī, kad visas reizē runā,
Nav iespējams saprast, ko tā patiesā domā!
Šķiet, ja vien tā varētu,
Man smadzenes izskalot derētu!
Jo skalo jau tāpēc, lai attīrītu!
Un tad šīs balsis mani neaprītu..