Ir jāuzliek grims! Lai var tā brīvi
Mest kūleņus un izklaidēt publiku,
Kas ir tik pat vienkārši, kā salikt Kubiku-Rubiku
Bet zem šī grima ir tava seja,
Tas patiesais tu, tavas sirds deja
Tu gribi, lai kādam tas piedur, lai kādam tas sāp, lai kāds līdzi jūt!
Tu gribi dzīvot, nevis vienkārši būt!
Un šis grims, kas tavu seju slēpj, un kur jau iestrādāts smaids
Kur ārēji izklaide, atrakcijas, smiekli, bet iekšēji vaids
Kur gudri vārdi, skaistas frāzes un sakārtoti teikumi,
Smaids, uzslavas par labu darba veikumu
Tikai nomaskē sāpes, slāpes un vajadzību.
Bravurība un lepnums slēpj aiz sevis vientulību!
Un ne jau apzināti, tu no dzīves slēpies,
Bet vienkārši nespēj šai pūlī iederēties,
Jo atklājot kārtis, visi tevi ieraudzīs
Kāds pasmiesies, kāds raudās, kāds galvu pakasīs,
Bet tev tik viens jautājums, vai kāds sajutīs?
Vai kāds tavās acīs sāpes izlasīs?
Es zinu, cik ļoti tu vēlies grimu nomazgāt,
To viltus smaidu, kas tavu seju klāj,
Lai galu galā reiz sev varētu iemācīt,
Bez grima palīdzības pasmaidīt :)
