Pareizā laikā un pareizā vietā

Kad? Kad tas reiz beigsies?

Es zinu, ko jūs visi teiksiet

Tas nav nekas jauns, ne pirmo reizi saku

Šī sajūta iekšā padara mani traku

Un neko nevaru tai padarīt

Es nespēju savas sajūtas izmainīt,

Lai cik ļoti es censtos

Man riebjas! Man reāli riebjas!

Cik var?

Mana pacietība stiepjas

Un es visu daru,

Bet... ko tālāk?

Jau gadiem es cīnos un ik brīdi ar vien vājāk

Nu labi, nē.

Realitātē

Šis tas ir labi gājis uz augšu.

Es konkrētas lietas nesaukšu,

Bet izaugsme ir

Un kaut kas no iepriekšējā jau ir miris

Bet līdz problēmas saknei vēl neesmu ticis

Vai es izliekos?

Nē. Es izvēlos.

Tik skumīgi, bet tas vien ir palicis

Lūk, kur es savā jaunībā esmu nonācis

Es saņemos,

Lietas apņemos

Un esmu gatavs vezumu vest,

Bet tad sabrūku, jo nespēju nest

Kāpēc?

Es tiešām nezinu kāpēc.

Huh. Nē, es nepadodos,

Bet, arī nenododos,

Jo pazūd degsme, pazūd prieks

Viss izaicinošais škietas lieks

Es stāvu uz vietas

Iet dienas, mainās lietas

Bet es... Es stāvu uz vietas.

Es ļoti vēlos

Īpaši šādos vakaros vēlos

Iet uz priekšu, augt, ticēt un mīlēt

Ar prieku piecelties un ar gandarījumu iet gulēt

Gribu no sirds priecāties

Pie grūtībām neapstāties

Un apzināties,

Ka esmu patiesi

Pareizā laikā un pareizā vietā.

Depresija

Ārā saule spīd

Bet es jūtos tikai sliktāk ar katru brīdi

Es lūdzu, bet ar to, šķiet, ir par maz

Dažreiz liekas, ka netieku uzklausīts nemaz

Spēks nav miesā, spēks esot garā

Man nav neviens no tiem, es esmu sātana varā

Tikai šeit es varu justies brīvi

Tikai atskaņas es varu aizmirst savu dzīvi

Es it kā atslēdzos no visa apkārt notiekošā

Un uz īsu brīdi tas man liek justies drošāk

Es atceros, kā Viņš cieta Savu ienaidnieku dēļ

Bet es neesmu Viņš un nevaru izvairīties ļaunu mēļu

Lai gan zinu, ka Viņam esmu īpašs es

Bet vai Viņam vajadzīgs tāds uz šīs pasaules,

Kā es?

Kas to vien zina kā gausties un lūgt spēku

Es Viņa vietā jau sen citā cilvēkā sētu

Bet, kā jau teicu, Viņš neesmu es

Un būs man turpināt ciest uz šīs pasaules

Ja nebūtu ģimenes, draugu un radu

Es būtu zem zemes jau kādu pus gadu

Nē jau nē, šī ir pirmā reize

Kad man gribas domāt tik ļoti greizi

Ka Viņš mani neuzņems, ja es to nezinātu

Tad tagad rakstīt es vairs neturpinātu

Un mani atrastu kādā kokā karājoties

Vai zem kādas kraujas mētājoties

Lai gan visi saka, ka es reiz spēcīgs būšu

Tā varētu būt , ja līdz tam izdzīvošu

Lai gan atskaņas es salikt kopā protu

Ja vajadzētu cīnīties, tad ko tas man dotu?

Viens pret pieciem, pieci pret vienu

Tas ir tas, ar ko es satopos katru dienu

Un ne tikai ar to vien

Viss ir labs, kas labi beidzas

Jā, bet tās beigas prom no manis steidzas

Māte bērnībā teica: „neraudi, galva sāpēs!”

Bet ja neraudi, tad savu sirdi saplēs

Mīkstais, sausiņs, lauķis un bomzis

Arī draudzē šiem vārdiem dažreiz nav bremzes

Ko tur gausties, pats jau tāds esmu

Stulbs joks – kādu nosaukt par resnu

Šeit teikums jums, jūs, brāļi un māsas

Kāds esmu es? Kādas ir manas krāsas?

Kāpēc jūs mīlat mani, pat mani nezinot?

Jūsu sirdis manējā neizprot...

Kāpēc esat laipni pret mani, ja es tāds neesmu?

Kāpēc ienesāt manā dzīvē Viņa Augstības vēsmu?

Ja nebūtu jūsu, es normāls dzērājs kļūtu

Un beigu beigās – elles liesmās pūtu

Tad tie visi man neuzkluptu

Jo sātans sātanam neuzbruktu

Es biju vajātājs, kas tā sauktos frīkus maitā

Bet tagad pats piederos to frīku skaitā

Man būtu vieglāk to paciest, ja zinātu, ka tas beigsies

Un ka tomēr kāds man palīgā steigsies

Bet līdz tam es esmu un būšu

Ļoti vājš, līdz es stiprāks kļūšu

Dievs ir, bija un būs!

Ir pienācis laiks jums visiem uzzināt patiesību.

Un es gribu, lai jūs, tā pat kā es, pieredzētu mīlestību.
Par Dievas žēlastību
Nav lielāks nekas,
Kas virs zemes, ūdenī un pat pasakās.
Ik brīdi, kad Dievs uz mani paskatās
Es baidos, bet Viņš nav tāds, kas uz iepriekšējo dzīvi atskatās,
Jo, kas no tās atsakās
Ir no jauna Dievā piedzimis
Un nav vairs svarīgi, kas pagātnē noticis.
Dievs manai dzīve ir daudz ko pielicis
Un paņēmis to, kas man nebija vajadzīgs,
Es gaidu uz Viņu, kaut gan es neesmu īsti pacietīgs.
Es tiešām nezinu, kas ar mani notiks tālāk,
Bet pirms tam es savu nākotni redzēju vēl bālāk.
Es dzīvoju ilūzijās par savu nākotni,
Bet taisnu ceļu sākot
Man atvērās acis un es sāku prātot
Par to kādā miskastē es esmu dzīvojis un kā ilgojos pēc brīvības.
Tikai Dieva žēlastība man izglāba dzīvību.
Viņš atraisīja mani ne tikai no atkarībām
Un stulbām izdarībām,
Bet arī no domām par dažādām sakarībām
Ar kurām sātans mani bija pārņēmis.
Es to jau par normālu dzīvi biju pieņēmis.
Es biju cilvēks, kuram tālāk nebija vairs krist kur,
Bet Dievs man lika saprast, ka tāda dzīve ir jāaptur
Un tikai labās lietas sevī jāpatur.
Viņš neatdara mums pēc mūsu grēkiem,
Bet tā vietā padara mūs par Saviem bērniem svētiem.
Dievs! mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt -
Daudzi domā, ka par šito man patīk pārspīlēt.
Ja tā ir, tad kā var notikt lietas,
Kam pat pārspīlējumos un pasakās nav vietas.
Kā bez Dieva varējām būt veidoti mēs?
Ķīmisks sprādziens, bet, kas to pierādīt spēs?
Dievs ir un būs, un vēl varenāks kļūs,
Bez Viņa cilvēce vienkārši sapūs.
Dievam ir vara un neierobežots spēks un
Jēzus upuris arvien paliks nepārspēts.
Daba ir glezna, ko pie sienas var pakārt,
To ir radījis Dievs tā pat kā visu, kas tev apkārt.
Arī mūs Viņš radīja pēc savas līdzības un tēla,
Un tā nav tikai kaut kāda teorēma jēla.
Dievs ir visa radītājs un saimnieks īsts,
Bet daudziem Viņš bija, ir un paliks nepazīts,
Ja vien viņi nemainīs savu attieksmi pret to
Un nevēlēsies savu dzīvi sakārtot.
Tiešām Dievs bija, ir un būs.
Viņš radīja mūs
Un radīs arī jūs.
Viņš ir sākums un beigas, Viņš ir no A līdz Z
Viņam ir varena slava, to tu iegaumē!

Draugs

Es stāvu šeit un veros tālumā

Kaut visapkārt trokšņi, es esmu klusumā

Kad redzu visu ar Tavu roku radītu,

Es vēlos, kaut šī roka mani vadītu!

Dzīvi!

Patiesi, reāli, brīvi!

Es gribu būt, kur esi Tu!

Gribu lai sadzirdu, saredzu, sajūtu!

Es negribu sēdēt šeit vakaros vēlos

Un sevi žēlot.

Man ir apnicis dzīvot tikai izvēloties,

Jo lielākoties

Man jāizvēlas nepadoties!.

Dievs, man vajag atklāsmi par Tavu raksturu

Jo šobrīd mani priekšstati satur

Idejas par ģenerāli,

Kas dod iespējas izpausties radikāli.

Bet lietas, pēc kurām es ilgojos

Neietilpst šajos ideju veidolos.

Jā, uz lielām lietām es esmu aicināts

Un kādu brīdi es jūtos par to pacilāts

Bet, domājot par rītdienu,

Es sastopos ar spiedienu.

Domāju, darīju, paskrēju!

Atnācu, nokritu, nespēju!

Dievs, es gribu prieku

Ikreiz, kad modinātāju lieku!

Es gribu mīlēt Tevi

Un mīlēt to, kuru Tu man devi.

Gribu sapņot, gribu cerēt,

Gribu mācēt, gribu varēt!

Un lai gan varu žēlastībā staigāt,

Iekšēji raudot, priecīgi klaigāt,

Es vēlos patiesību pazīt,

Lai varu atzīt,

Ka esmu Tavs draugs...

Plānotājs

Tev noteikti bija perfekti izplānota diena,

Kas piepildīta ar prieku

Un savu daļu miera.

Savs laiks mācībām,

Tad izpriecām,

Kā arī sirsnīgām sarunām.

Un Tev bija savs plānotājs, kuru atverot,

Darbus rūpīgi padarot,

Varēja arī atpūtu saplānot.

Bet tad uz Tavas pasaules

Parādījos arī es.

Tas, kurš, Tavā kartībā, nekārtību nes.

Varbūt atklāti to nesakot,

Bet uzstājīgi pieprasot

Vietu zem saules, kur piemājot.

Un jā, es nenoliegšu,

t.i. es patiesību sniegšu –

Es gribu sasniegt Tavu prioritāšu priekšu.

Bet lai tas nāk no sirds patiesi,

Izvēloties nepiespiesti.

Tad es gaidīšu, kur iesi.

Bet ik dienas stāvēt rindā, gaidīt savu kārtu

Ar novītušu ziedu sārtu,

Es nevaru ar sirdi, varbūt ar prātu.

Atkal

Atkal vakars, kad grūti,

Un viss, ko es jūtu,

Ir smagums un sāpes.

Ūdens neremdē slāpes.

Es piesēdos, lai rakstītu

Rokrakstu raustītu

Par to, ko jau 100 reižu uz papīra esmu licis,

Bet nekur tālāk tā arī neesmu ticis.

Par sāpēm, kas grauž,

Par citu veiksmēm, kas skauž,

Par pasaules netaisnību

Un arī par vientulību.

Par ilgām nepiepildītām

Un stulbām sajūtām.

Ja vēl sirdi purinātu,

Tad varētu turpināt

Tā ilgi un dikti

Par to, kas dzīvē manā ir slikti.

Bet šovakar pirms acis krīt ciet,

Es gribu mazliet citā virzienā iet

Un rakstīt par cerību, kas man ir dota.

Par gaismu, kas pat tumsā izstarota.

Par spēku, kas neļauj padoties, bēgt.

Par ticību, kas mudina nezināmajā lēkt.

Par mieru, kuru pat vētrā var rast.

Par gudrību, kas māca nezināmo prast.

Par Draugu, kas vienmēr ir līdzās

Un mīlestību, kas līdz bezgalībai sniedzās.

Par Jēzu, kuru silītē gāja raudzīties gani,

Un to, kā Viņš mira par tevi un mani.

Par nāvi, kas atnesa patiesu brīvību,

Par dāvanu, kas ietver mūžīgu dzīvību.

Kā arī par izvēli, kas ik rītus gaida-

Saņemties, cīnīties, vai atdoties lietām, kas baida.