Nekas, es pagaidīšu! [10.07.007]

Nekas, es pagaidīšu!
Ja sāpēs, es pasmaidīšu!
Kad lietus līs, es nesalīšu!
Vēl mazliet, mazliet es pagaidīšu!

Pagaidām neko es tev nesacīšu,
Jo jāatbild man būs par katru vārdu tīšu.
Bet klusībā es dzīves nezāles mīšu.
Neko, neko es nesacīšu!

Visu, kas man prātā, es Vārdā pārbaudīšu
Likšu to uz papīra un atskaņās vīšu
Un kamēr es to lietu neatpīšu,
Es visu, visu pārbaudīšu!

Tad beidzot kādu dienu es visu sapratīšu
Mainīšos un mainīšos, līdz sevi nepazīšu!
Atmiņās es filmu atpakaļ tīšu
Gan jau, gan jau sapratīšu!

Vēl mazliet, mazliet es pagaidīšu!
Cik ilgi ir mazliet? To es nesacīšu!
Un pat ja sāpēs, es pacietīšu!
Nekas, es pagaidīšu!

Mana ikdiena [05.09.08]

Mana ikdiena
Nu gandrīz diena ikviena
Kad laiks kaut kur posties
Sākas pamostoties
Ar smagumu sirdī
Es nezinu, vai tu dzirdi
Vai spēj izlasīt,
Jo es nemaz nespēju izstāstīt,
Cik tas sver
Un kāds instruments der,
Lai to paceltu
Un tas vairs sāpīgi nedzeltu.
It visur, kur eju
Šis smagums velk uz leju
Tas asi sirdī dur
Un pie zemes mani tur
Kaut gribētu es pacelties
Un gaisā mazliet kavēties
Jo lidot sapņoju,
Un sapņos lidoju
Bet acis atverot
Es nevaru aizlidot
Kur sāpju sienas grūst
Un visi mieru gūst

Tad par spīti tam, ko ciešu
Es ar kājām uz turieni iešu
Un nepadošos jūtām
Ne arī problēmām grūtām
Un pat ja man būs jārāpo
Uz zemes malu tālāko
Es turpināšu cīnīties
Lai ienaidnieks var brīnīties
Jo tur, kur dodos es
Man vairs nesāpēs.
Pa zelta ielām staigāšu
Un sirdī prieku turēšu!

Un ja ir kāds, kuram līdzīgi sokas,
Tad pasaki viņam lai nepadodas,
Jo ceļš gan ir grūts, bet vietas tur daudz
Un Viņš, kas tur mājo, ikvienu tur sauc

Kliedz un klusē [02.07.08]

Sirds kliedz, prāts klusē
Prāts kliedz, sirds klusē
Kurā pusē
Tu nostājies?
Vai arī Tu klusē?
Tu tālu
Tu otrā pusē
Vai varu teikt jūs?
Kā būs?
Un arī pārējie
Tajā pusē
Tusē
Bet Tu klusē,
Un klusē, arī sirds
Kliedz
Esmu pusē...
Vai roku pretī sniedz?
Kā ir
Būt tur otrā pusē?
Kur visi tusē
Un reizēm klusē...
Klusē, arī sirds...
Un tomēr pulsē
Tā sāp
Jo Tu otrā pusē
Un sākas viss no gala
Sirds kliedz, prāts klusē
Prāts kliedz, sirds klusē

Es gribu lūgt [18.08.08]

Klāt nakts.
Solī vieglā
Dodos uz gultu,
Laižos miegā.
Ko darīt?
Sākt sapņot
Un ikdienu norīt?
To labi pieprotu.
Bet arī šovakar
Es gribu lūgt!
Kaut pāris sekundes,
Kaut tikai minūti!
Pirms aizmiegu,
Es gribu lūgt!

Kā to saprast? [24.10.08]

Šodien, ka reizēm no rītiem gadās

Man šim dzejolim iedvesma radās

Vai drīzāk tās vienkārši pārdomas

Pēc kādas īsas un parastas sarunas,

Kuru pat īsti varbūt neatceros

Jo pie jautājuma: „Kā iet?” es vel šobrīd ķeros

Nu it kā nav nekas īpašs, par ko sūdzēties,

Bet tomēr es nespēju no sirds priecāties!

Ir kāda lieta, kas mani moka

Par to rakstīt jau nogursi roka

Tas, kā tāds akmens, kas iekārts kaklā

Un iemests jūrā, bet pietiekami seklā,

Lai tomēr galvu virs ūdens noturētu

Bet aizpeldēt prom es neiespētu!

Šāda līdzīga pieredze jau vienreiz man bija,

Kad jāatdod dārgākais, tuvākais, mīļākais...

Toreiz tā asaras lija...

Līst arī tagad, tikai domājot par to.

Mans prāts atkal un atkal to atkārto...

Tas traucē!

Tas sasien manus spārnus,

Sajūta, kā uz ledus plāna!

Es baidos!

Savās nopūtās, vaidos

Es varu pazaudēt to

Un es to nevēlos!!!

Jau reizi tā notika,

Kā man tas nepatika

Es kliedzu un skrēju

Es cīnījos,

Bet viss kā pret vēju...

Veltīgi...

Un tā pat arī šoreiz

Tas viss notiek vēlreiz!!!

Un neiet runa par lietām sliktām

Bet pat sākotnēji likās – Dieva dotām

Bet tagad šķiet, kāds liek tās atdot

Bāc, neko nesaprotu!!!

Vai tiešām, tās jānoliek, lai mieru gūtu?

Vai tiešām jācieš, lai laimīgs būtu?

Jau reizi es aizgāju un atnācu te

Tas ir aiz muguras, tā ir pagātne,

Bet tagad Tu gribi, lai atpakaļ eju

Ko es te leju?

Es esmu gatavs ciest, ja cīnos par taisnību

Es censtos un cīnītos par savu ticību,

Bet tagad man sitiens no savas frontes

Kā to saprast?

Un vai tas tiešām tā ir?