Izliets ūdens

Kas pateikts ir, to neatsauksi

Kas aizgājis, to nesasauksi

Tik tagad sirds, jel, necel trauksmi

Kas pateikts ir, to neatsauksi

Kas noticis, to neizmainīsi

Vārdos garos vai pavisam īsi

Un pat, ja vēlreiz nokritīsi

Kas noticis, to neizmainīsi

Kas notiek tagad, neizprast

Pie ikdienas šīs nepierast

Bet uz priekšu tikt man vajag prast

Kaut notiek tas, ko neizprast

Es nezinu, kas notiksies

Vai miers man tagad iestāsies?

Bet par agru vēl man taisnoties

Jo nezinu, kas notiksies!

Jūsu tiesa

Visi tik lieli, tik gudri, ka ņemas tiesāt

Ko man ar tādiem tagad būs iesākt?
Ai, zini, neko! Lai jau spriež tiesu
Katrs jau paceļ savu garu, savu miesu:
Eu, tu redzēji! Kā viņš tā un vēl šitā arī
Es nekad nespētu tā, kā viņš darīt
„Un tu vēl sevi par kristieti sauc?” –Jā saucu!
Un tādiem, kā jums es augumā braucu
Par to, ka par mani aiz muguras jūs spriežat
Bet sejā savus mākslīgos smaidus spiežat
Ticēt Dievam, dzīvot Viņam – tas nav kruti
Vot, stilīgāk, ka tu pielej muti
Ar alkoholu, tad ievelc dūmu
Jo bez tā visa viss cits ir pārāk drūmi

Nu labi ja ne tas, tad: „mierīgs esi
Tu taču pasaulē diplomāta slavu nes,
Vai Vismaz nesīsi, cik vien jaudā”
Jo pasaule lien pakaļā tiem, kam ir nauda
Dara visu lai izsistos un citiem iepatiktos,
Bet arī slēpjas, lai pārāk vaļsirdīgs neizrādītos
Jo tas jau nav topā ne šeit ne kur citur
Bliež tik uz āru sūdus, bet patiesību patur.

Ziniet, esmu tāds kādu redzat, bet arī mainos
Augu, veidoju sevi, cīnos jūsu zaimos
Jo mans mērķis nav būt pašam sev
Dzīvot citiem un pat ne tev,
Kas seko līdz un mēģina saprast manu teikto.
Es dzīvoju Jēzum, Viņa darbu veikto
Dēļ
Jo ja nebūtu Viņa, nebūtu manis un arī mēļu
Kas taga vēršas pret mani un citiem kā es
Ja nebūtu Viņa nāves
Tad no šīs pasaules
Es nokļūtu, tāpat kā daudzi – pagrabstāvā un mirtu otrreiz
Visi cenšas darīt to, kas pareizi
Tā cerot tur augšā tikt,
Bet lai debesīs tiktu vajag Dievam patikt,
Kas nav iespējams bez ticības!
Tas viss izriet no Viņa liecības,
Ko es tik cītīgi lasu
Un vienmēr sev līdzi nesu
Redzi – tā nav vienkārša grāmata vai likumu krājums
Bet Viņa mīlestības vēstule tev un rakstura paskaidrojums
Šie bija paaris teikumi, ko man jau sen vajadzēja pateikt,
Ka nav nekas tāds, ko jūs varētu paveikt
Kas jūs automātiski ieskaitītu svēto pulkā
It sevišķi tāpēc, ka esat tie, kas citus plūkā
Jums nav tādu tiesību par citiem tiesu spriest un sodīt
Jo paši Dieva priekša ne visai esat godīgi
Ne jūs kaut ko zināt tādu, kā tēlojat, ka zināt
Savā liekulībā tikai atbildes minat.

Tad nu nākamreiz, kad atvērsi muti un kaut ko teiksi
Padomā pats - kā tu savu dzīvi beigsi...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Skaista, vilinoša, noslēpumaina...

Tev tuvojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Dievs tevi radīja un sauc tevi vārdā.

Viņš tevi ielika tavā vietā...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm...

Tāla un auksta... nepieejama...

Pēc tevi ilgojos...

Tu esi kā zvaigzne pie debesīm

Viena starp miljardiem citu...

Tomēr tu spīdi visspožāk...

Kāpēc un kā?

Vecīt, šo dienu atceries,

Kad atkal ar bēdām saskaries.

Lai gan skumjas iekšā

Un vēl tāls ceļš priekšā,

Dievs ir šeit un tevi gaida.

Viņš nedusmojas, Viņš smaida!

Tu vari Viņu nejust, vari neredzēt,

Vari iegrimt domās, vari dzeju sacerēt,

Bet tikai nekad nešaubies,

Ar abām rokām pieķeries

Pie Viņa un nelaid vaļā!

Sauc Viņu klusi, vai raudi balsī skaļā,

Tikai nelaid vaļā!

Drīz bēdas būs galā!

Viņš tevi atradīs

Un tad tu sapratīsi

Kāpēc un kā? Kas notika?

Kas mainījās? Kas palika?

Stāvi stiprs mīlestībā,

Staigā Dieva žēlastībā.

Meklē mieru, saturies.

Ja tev slāpst, tad padzeries.

Pacel acis, paskaties!

Tālsarunu atceries!

Ar bēdām tu to iesāki

Likās, neko nemāki

Tu svārstījies un šaubījies

No neveiksmes tu nobijies

Bet, jo vairāk klausījies,

Jo vairāk nostiprinājies!

Sarunu tu pabeidzi,

No sirds tu Dievu pielūdzi.

Un lai gan Viņu nejuti,

Tu pāris lietas saprati.

Kā piemēram, ka Dievs ir Tēvs

Kurš, agrs rīts vai vakars vēls,

Ir gatavs tevi uzklausīt,

Pamācīt, kā nedarīt.

Un to, ko tu priekš Viņa dari,

Dari tik, cik vien tu vari.

Un ja vairāk prasīts tiek,

Tad tas nav Dievs, kas tev liek

Darīt kaut ko, lai nopelnītu

Viņa uzslavu un atzinību.

Ja tev nāk miegs, ej gulēt

Un ļauj Viņam tevi mīlēt.

No lietām nevajag atteikties,

Par tām vajag Dievam pateikties

Un ir gan ieteikts uzmanīties,

Ka nesāc tu pēc lietām dzīties,

Bet ja reiz Tēvs tevi grib svētīt,

Tad nesāc gudrot, nesāc pētīt!

Pieņem lietas paļāvībā,

Ka tās ir Dieva pakļautībā.

Un pats tu tiecies Dievu atrast,

Pat ja nevar īsti saprast,

Kāpēc lietas notiek

Tā, kā tās notiek?

Tev tikai atliek

Dievam uzticēties

Un atcerēties,

Ka šis klusums,

Šis tukšums

Ir īslaicīga parādība,

Pat ja tā ir „netaisnība”!

Mācies!

Jo laiks ir sācies!

Gaidi!

Ja gribi steni, gribi vaidi,

Bet nešaubies,

Jo Dievs tev garām nepaies!

Kad vairs negribas lūgt

Kad vairs negribas lūgt,
Bet teļuku ļepīt un koliņu sūkt
Vienmēr ir laiks!
Kad katrs pieskāriens maigs
Tiek meklēts citur!
Kad sirsniņā iedur!
Nē, nu ne jau rozā, bet reālas sāpes –
Fiziskas: nav elpas un slāpes
Beidz mani nost!
Vari kaut mēlē kost!
Kad dziesma pēc dziesmas skrien garām,
Es domāju par pasaulēm un varām!
Kaut lai gan arī fiziski grūti,
Vairāk sāp garīgi ievainojumi gūti!
Dievs, es domāju, kad būs kā...
Tikai Tu zini mūs tā,
Bet es nezinu neko,
Tik to,
Ka Tev jāseko!
Dievs, ja godīgi, es nezinu kā lai lūdz,
Kā lai grēkus sūdz
Un taisnību dara.
Dievs, dod no Sava Gara!
Kā vēlētos es formulu sarakstu,
Lai savu lūgšanu katru parastu
Varētu redzēt piepildāmies!
Lai varētu es likties dziedināties,
Būt brīvs un pārtraukt spirināties!
Dievs, es vēlos parunāties!
Ne tik galvu rūpēs kasīt
Un lūgt, un prasīt
No Tevis.
Vai ir kas, ko es Tev būtu devis?
Nekā!
Šajā lielajā tukšumā!
Tēvs, es gribu būt īsts!
Cik nav raudāts, pa pelniem līsts,
Bet nevaru atrast to formulu!
Piedod par trulumu,
Bet man nepietiek – pa īsu!
Es gāju, līdz nesaplīsu!
Un nu mehānisms mans ne tādā ritmā
Iekšā lēkā un pa krūtīm sit man.
Tēvs, ko darīt? Kādus vārdus teikt?
Es zinu, laiks beigt,
Jo, jo vairāk es rakstu,
Jo vairāk brūcēs bakstu,
Bet varbūt labi, jo tas man palīdz saprast,
Ka ne pie kā nedrīkst pierast.
Pat pie elpas ne,
Jo viens mirklis un tā pagātne.
Un nevar nekā manu sirdi atspoguļot,
Kaut fiziski streipuļojot,
Tā garīgi joprojām meklē atbildes...
Pēc piebildes,
Kas skan tā:
Kā lai saņem atbildi, ja nezin, kas jājautā?
Vairs man nav ko teikt,
Tomēr pirms beigt
Un gulēt iet,
Es lūdzu: Tēvs atver man durvis un never tās ciet!

Kaste

Kas ir šīs četras sienas,
Ar ko sastopos ik dienas?
Es cenšos izlauzties!
Es ceru izdosies!
Es cīnījos cik spēju,
Es skrēju
Pret vēju,
Es asaras lēju,
Dzēru tēju,
Gulēju,
Tekstus sacerēju.
Es skaļi skandalēju,
Vai, ja varēju,
Klusi sevī noturēju.
Es kavēju
Un nepaspēju.
Es gan zaudēju
Gan uzvarēju,
Atradu un pazaudēju,
Bet beigās neko neiespēju!
Skat,
Tās četras sienas vēl turpat!
No tām neizbēgsi,
Pāri tām nepārlēksi.
Tā mana kaste!
No tās izrāpties vajag prast,
Bet es neprotu!
Un nesaprotu!
Vai man karot?!
Tā daži darot...
Bet arī karot
Manējais neprot...
Dievs, nāc un nojauc manus kartona mūrus!

Kaut spētu atdzīvināt

Kaut spētu es to uzrakstīt
Un pēc tam atdzīvināt!
Tad pilnu kladi pierakstītu
Un Tev uzdāvinātu,
Bet varbūt trīs vārdos sacīt?
To nevar īsti zināt...
Bet gribu es to uzrakstīt
Un atdzīvināt!

Kaut...

Šeit šovakar es sēdēju
Un pie sevis klusi domāju
Vai mani atzītu par vainīgu,
Ja sevi darītu es laimīgu?

Tik vienu zinu droši-
Tie nav tik’ sapņi koši!
Kaut kas tai’ visā slēpjas
Un ar mani ampelējas

Ja pēc agras rīta rosmes
Man tev pateikt pietiktu drosmes
Kaut uz pusi tādā saturā,
Kā domāju šai vakarā...

Ķīmija

Gaidu! Tik cītīgi gaidu
Katru tavu smaidu
Nepacietīgi.
Te knosos,
Te stostos,
Nemitīgi plosos,
Aizmiegu, mostos,
Čakarējos,
Brīžiem koncentrējos,
Dzīvi testēju,
Bet nespēju
Būt mierīgs.
Viss šķiet burvīgs,
Bet brīžiem sāpīgs.
Mēģinu būt prātīgs.
Esmu priecīgs!
Tai pat laikā – bēdīgs.
Varbūt sēkla uzdīgs?!
A, ja nu nedīgs?
Jūtos satraukts,
Nevaru pārtraukt
Prātot.
Vaigi sāk sārtot.
Pavasaris vainīgs?
Būšu laimīgs!
A, ja nu ne?
Pagātne, tagadne, nākotne,
Par to nav šaubu!
Variācijas šaudu
Vienalga:
2+3=5 vai
3+2=5
Alga
Debesīs.
Tur neviens neprasīs,
Bet dzīvi atprasīs,
Patiesību pastāstīs.
Bet es esmu matemātikā
Un šī teksta gramatikā,
Sirdī ķīmijā
Starp saitēm un līnijām!
Bet Dievā
4 vietā
2+2 mēdz būt 5, pat 6,
Tie noslēpumi sveši,
Kas tik ar laiku atklājas.
Un šeit kā ar bitēm,
Pūku gribu citēt.
Bet man garšo,
Aizdomīgi labi smaržo.
Neko nesaproti?
Es arī! Pat ļoti!
Labi, turpini gaidīt!
Tu tik nepārtrauc smaidīt
Un tad jau manīs,
Dievs neatstās, Viņš vadīs...

Klusums

Vai tev ir tā bijis, ka klusums brēc ausī?
Tu vari to meklēt, tu vari to taustīt,
Bet tas ir klusums un tev to neatrast!
Lūk, šo manam prātam nesaprast!
Kā klusums var būt tik skaļš, ka man traucē?
Klusumam jābūt tam, kas mierina, saudzē!
Bet šis dažu brīdi kā ziemeļu vējš
Tikai tas neaizpūš prom un tas neizdzēš.
Tad jau labāk troksnis, kas skaļi ķeras pie lietas
Nekā klusums, kas klusē un nesaka, kur iet!
Tikai kādu brīdi tas klusums te bijis
Bet tā klusi jau visu manu dzīvi savandījis.
Kas to būtu domājis, kurš ieplānojis,
Ka klusums man visu dzīvi pārkārtojis?

Dažādas domas

Dažādas domas

Ceļu ārā, kā no somas,

Kurai galu nevar redzēt

Kamēr nākas man te sēdēt

Un nevaru es koncentrēties.

Tā kārtīgi šajā sistēmā iederēties

Man nesanāk.

Būtu jājautā kādam, kas māk,

Bet man ir ok.

Lai viņi runā, lai smej,

Bet es būšu es pats!

Smaids muļķīgi plats

Apstājoties pie kāda ainas...

Nu tīri tā neko! Nav ne vainas!

Un man patīk,

Ka varu arī darbā satikt

Ar smaidu atcerēties

Blakus iederēties

Un būt laimīgs!

Droši vien nogurums vainīgs,

Pie šīm atskaņām.

Bet ar darba līgumu saskaņā,

Man tagad jāturpina pogas spaidīt,

Darbdienas beigas gaidīt,

Un arī smaidīt :)