Dzejnieks vai Zvejnieks?

Ha! Es smejos par savām atskaņām,
Kas gluži kā četri patskaņi,
Kurus zinu.
Pārējos es tikai minu.
Un katrā no jauna radītā atskaņu kopumā
Paliek tie paši vārdi, tikai citā salikumā.
Un kas vispār teica, ka tie četri patskaņi,
Ar kuriem es veidoju atskaņas,
Ir manējie?
Šo sapratīs tikai savējie,
Piemēram, Rainis
Vai arī tas, kas vāca tās dainas.
Ha! Es smejos un atkal par sevi!
Cerams, sasmīdināju arī tevi,
Saukdams sevi par dzejnieku,
Gluži kā, kas pirmoreiz makšķeri tur, sauc sevi par zvejnieku!
Tad jau es drīzāk zvejnieks
Ne dzejnieks,
Kaut arī šī prasme ir jāpilnveido!
Un jāizveido
No tās kaut kas jēdzīgs!
Nu, vai es izskatos zvejniekam līdzīgs?

Kaut Kas Vairāk

Es neteikšu, ka mīlu Tevi,
Tas daudzreiz būtu darīts.
Ar šiem vārdiem vien Tev nepietiks,
Ja nebūs darīts tas, kas sacīts.

Es pat neesmu Tevī iemīlējies,
Tas maigi būtu teikts.
Ja vadītos pēc jūtām,
Es sen jau būtu beigts.

Būt šeit man ar’ nav pienākums,
Tā būtu netaisnība.
Tas pārāk skarbi liktos,
Un rūgta patiesība.

Tev droši vien rodas jautājums,
Kāds iemesls šim būs?
Kur slēpjas lietas būtība?
Kas īsti vieno mūs?

Nav ilgi man šeit jāskaidro,
Ka ir mums abiem Dievs,
Kam labi padodas matemātika,
Un viens plus viens ir viens.

Es ilgi esmu svārstījies
Un daudz esmu domājis.
Ar solījumiem bārstījies,
Daudz lieka pateicis.

Bet šoreiz saku nopietni -
Būt ar Tevi apņemos.
Un Dievam šeit es uzticos,
Kurš žēlastību dos.

Ja godīgi, man jāsaka –
Būs arī grūti laiki.
Bet tiem cauri iziet palīdzēs
Vārdi, pieskārieni maigi.

Ja šo es būšu pateicis
Un punktu likšu galā,
Tad vienota mums nākotne
Un kopā mēs to dalām.

Eiropas Vīzijas

Nu jā, lūk, tas viss ir tā –
Daudzi savus tekstus vispār neapdomā!
Jo, kad iekāp tu sabiedriskajā transportā,
Jūties kā tādā ziņu portālā.
Ja neskaita to, ka filmas, kuras neskaties,
Līdz savai pieturai jau no galvas iemācies,
Vēl spriests tiek par politiku, izglītību
Un tas viss vienmēr pārbauda pacietību.
Tā jau ir ja četras dienas nesatiekas
Un tad beidzot atkal kopā liekas...
Visas četras dienas
Redzētas ir četras sienas
Un vēl televizors,
Kas kā vienīgais informators.
Tā rodas šīs „ekspertu” sarunas
Un vēlāk arī tautas parunas,
Jo kritizēts tiek viss pēc kārtas
„Premjeru uz sārta!”
Un „Nost ar Savienību!”
Jo, redzi, likvidēja apvienību,
Kas bez rindas desas deva
Un citu vietā neiedeva.
Nu jā, lūk, šāda bilde rodas,
Ja informācijas ieguve pašam nepadodas.
Līdz beigās īsti nevar pateikt ar ko Eiropas vīzijas
Atšķiras no Eirovīzijas?!
Un ir daudzi tādi tiešām radikāļi,
Kas nudien rīkojas diezgan unikāli!
Piemēram, palaiž tenkas tā, ka pat večiņas bālas
Divu dienu laikā nopērk tonnu sāls.
Un vēl viena vispār lieta interesanta –
Kā individuālie komersanti
Kad cenas ceļas, paziņo, ka vēl celsies
Lai visi smeļas tagad, jo kā tad vēlāk smelsies?
Piemērus var atrast vēl daudz un dikti
Par to es un citi esam diezgan pikti
Jo domāju, ka tas ir slikti,
Kad slikti paliek mērķi, kas par labiem likti!
Dalīšanās rodas tautā kā latvieši pret krieviem
Vai finansiāli resni pret finansiāli tieviem!
Un vispār man liekas, ka Eiropa ir vieta,
Kur pasaules vienotības saite tiek sieta
Un šis atbildības līmenis ir liels,
Jo tieši Eiropas parki un ielas,
Kur dažādas tautas un rases tiekas
Tā ir Eiropas vīzija, vismaz man tā liekas
Bet īpaši mēs, kas jaunieši esam
Latvijas vārdu un nākotni nesam!
Vecajām paaudzēm pie visa vēl jāpierod,
Bet jaunieši ir tie, kam mantojums jānodod
Proti, to,
Ka tautas jāvieno
Jo brīnums ir tad, kad ļaudis kopā stājas
No dažādām nācijām un vienkārši sarunājas
Nevis strīdas par to, kas kuram tiks
Vai arī par to, kur īsti robežas liks...
Tātad Eiropas vīzija, bildes, foto
Varētu būt līdzīgs manas draudzes moto
Proti: „Katru tautu mūsu paaudzē!”
Bet lai nesanāktu, ka aiziet tikai pasaulē
Vēl var: „Katru paaudzi mūsu tautā!”
Ko tas nozīmē? – kāds varētu jautāt
To, ka nav svarīga valoda, vecums un pat ādas krāsa
Jo mēs viens otram brālis un viena otrai māsa!
Tai pat laikā, protams, pēc Eiropas tiekties
Līdz tādam līmenim līdz zemei zemu liekties
Un atdot visu, ko gadu gaitā esam krājuši
Un mūsu tēvi ar savām asinīm nosargājuši,
Ir tik pat stulbi
Cik nosist gulbi
Un vēl stulbāk
Vajag mācēt vienoties, bet par sevi pastāvēt jāmāk!

Es Lidoju

Es mēģināju
Es riskēju
Es lēcu
Es lidoju
Es sasitos
Es mēģināju
Es riskēju
Es atspēros
Es lidoju
Es sasitos

Tad dažu brīdi nespēju piecelties, jo sāpēja...
Tad brūces sadzija
Un

Es mēģināju
Es riskēju
Es turējos
Es lidoju
Es sasitos
Es mēģināju
Es riskēju
Es ieskrējos
Es lidoju...

Es nevaru saprast

Dievs, es baidos!
Esmu iestidzis nopūtās, vaidos.
Tik nemiera pilna sirds krūtīs dauzās.
Prāts noguris vērtējot domas daudzās.
Es nesaprotu!
Vēlos es mieru sev par kaklarotu,
Bet nevaru to atrast
Un nevaru saprast!
Prāts galā netiek.
Kas notiek?
Tēvs, vai tas esi Tu?
Tāpēc, jo gribi, lai es Tev klausītu?
Vai tas tomēr ir ienaidnieks?
Kas nenāk atklāti, kas nāk kā spiegs.
Vai tiešām visu šo pus gadu
Es ilūzijās savu ticību radu?
Viss, ko es dzirdēju, sajutu, redzēju
Var tik salīdzināts ar vienkāršu vēju?
Un fakti, ko es konstatēju?
Vai es pus gadu ūdeni lēju
Tukšā traukā,
Jo tas jaukāk
Izskatījās?
Kaut kas šeit nerīmējas!
Tēvs, es lūdzu – paskaidro!
Lai Tava patiesība šo miglu noskalo!
Vai Tu man ļautu tik ilgi domāt, ticēt, cerēt
Un tad pateiktu plānu, kas nevarētu derēt?
Nu nē! Tas nav Tavs raksturs!
Šim stāstam ir kāds cits raksturs!
Bet kāds?
Bāc!
Kāpēc notiek kaut kas tāds?
Nu labi, pat ja tā būtu...
Jāaizmirst man viss, ko es jūtu,
Tad es no tā atsakos,
Paklanos un pasakos.
Tālāk?
Kas būs vēlāk?
Tagad saprotu, ka esmu kļūdījies
Pārsteidzīgi ar vārdiem mētājies.
Baidos, ka būšu sāpinājis
To, kas ar mani tam cauri gājis.
Un to vairs nekas nemainīs.
Izliets piens atpakaļ nesalīs!
Esmu vainīgs, lai nu tā būtu!
Pateicu skaļi to, ko es jūtu!
Bet arī viņa jūt!
Kā tas var būt?
Mēs abi ticam un jūtam droši.
Vai mums abiem rādās tādi sapņi koši?
Piedod, Dievs! Tas vairs nav par Tevi.
Šo es runāju pats ar sevi,
Jo par Tevi teikts, ka Tu nemainies
Un ar tik nopietnām lietām nesvaidies.
Tavā Vārdā teikts, ka ja kāds Tev ticēs,
Tad tas pat kalnus jūrā redzēs!
Tur arī teikts, ka Tu mūs mīli!
Ja Tu mūs mīli, tad tu mūs nepievīli!
Un šeit viss joks sākas!
Kā tas nākas
Ka mana ticība paliek
Pat, kad nemiers šādas šaubas saliek?
Tēvs, kur Tu esi?
Tikai Tu mieru nes,
Bet es nevaru Tevi atrast!
Bez Tevis nevaru saprast!
Tēvs, Tu zini, ka pēc Tevis tiecos,
Tevi mīlu, Tev paklausīt sliecos
Un, ja Tu teiksi, ka jāatdod būs,
Tad atdošu sevi, viņu, atdošu mūs!
Tikai tagad – savā nemierā, vaidos
Viņu ļoti sāpināt baidos,
Bet zinu, ja bez Tevis turpināšu,
Viņu vēl vairāk sāpināšu!
Tēvs, ved mani un palīdzi saprast,
Kāpēc vairs mieru es nevaru atrast?

Caur grūtībām Tu man acis atvēri.
Kad kritu, Tu mani satvēri.
Lai kāptu augstāk, Tu roku padevi
Un mieru man atkal atdevi!
Kaut biedējoša pieredze
Ir sajust to, ko neredzi,
Bet tagad, lūk, es atzīstu,
Ka, ja man visu atņemtu,
Pats galvenais man paliktu –
Tas esi TU!
+Psalmi 73:25-26

Es Ticu

Es ticu, ka viss nenotiek no šā un tā
Es ticu, ka kaut kas lielāks visam pamatā
Es ticu, ka Dievs par mums nomodā
Es ticu, ka būs mums šeit atmoda

Tātad viss sākas ar ticību
Es izsaku jums pateicību,
Ja jūs dzirdat manu liecību
Tad mainiet savu pārliecību
Tikai ar Dievu jūs zaudēsiet garlaicību
Ar Dievu jūs piedzīvosit neredzētu pārticību
Nezinu, vai varu lauzt jūsu neticību
Bet es ticu - tas manī rada pārliecību

Es ticu, ka dzīves apstākļi labāki būs
Es ticu, ka 10 gadu laikā Latvija kristīga kļūs
Es ticu, ka klints, kur es stāvu nesagrūs
Es ticu, ka Dieva mīlestība mums nekad nepietrūks

Dieva žēlastība, mīlestība - kas var būt labāks par to?!
Nu tev ir iespēja, tad nāc un izmanto to
Tu netici, tev ir bail, tad pārvari to
Lūdz un prasi Dievam jebko
Lūdz ticībā, jo ticībā Dievs tev to dos
Bet zini, ka sātans katru iespēju izmantos
viņš tev uzbruks un uzbrukumu nepamatos
Bet, kas izturēs tos, tas Dieva valstību iemantos

Es ticu, ka būs paaudze, kas gaismu nesīs
Es ticu, ka Dieva darbus drīz presē lasīs
Es ticu, ka vairāk ļaudis pēc Dieva prasīs
Es ticu, ka sātanam tas baigi besīs

Sātans man ilgi neļāva pareizam būt
Bet Dievs sajuta to, ko es jūtu
Es izdarīju visu, lai par kristieti kļūtu
Ja nebūtu Dieva es tagad mēslos pūtu
Tikai zaudējumus es pret ienaidniekiem gūtu
Tagad, ja man grūti, es pēc palīdzības sūtu
Pie Dieva un Viņš man palīdz, es jūtu

Es ticu, ka vari mainīties tu
Es ticu, ka ar šo tekstu nepārspīlēju
Es ticu, ka bez Viņa es zaudētu
Es ticu, ka Dievs man deva, jo Viņam ticēju

Es Uzticēšos

Es uzticēšos Viņam. Kas iesākts, to Viņš pabeigs
Un to, kas man nav pa spēkam, Viņš žēlastībā paveiks
Pat tādos šaubu brīžos,
Kad laiks tiek skaitīts sprīžos
Es uzticēšos līdz galam
Ka Viņa mantojumu dalām
Un pat ja rāpus būs jātiek uz priekšu
Un pat ja nebeidzamās sāpēs es kliegšu
Raugoties pāri katrai dzīves pārestībai,
Es uzticēšos Viņa nebeidzamajai mīlestībai
Un pat, ja paņemts prom tas, kas ir apsolīts
Pirms tas līdz galam vēl ir piepildīts
Tad es atcerēšos Viņa Vārdā teikto,
Ka Dievs ir tas, kurš atdzīvina beigto!
Un tad, kad dzīves vētras manu raksturu rūdīs
Un arī tad, kad manā dzīvē pārpilnība plūdīs
Kad man būs viss, vai kad pāri nekas nepaliks
Es uzticēšos, ka Viņš sirdī pazemību liks
Kad Dievs man Sava Gara pilnību sniegs,
Kurš tai stāsies pretī? Kurš to izbaudīt liegs?
Es uzticēšos, ka no Viņa mani nešķirs nekas,
Ne barga patiesība, ne saldas pasakas!

Esam gaisā!

labdien,

vai var ar jums, lūdzu, sarunāt 3 karotes piena?

nezinu! :o grūti rīti...

un piens man uz "Jūs", bet par spīti...

Jau ielēji?

es ceru bez tējas!!!

eh, rokas stiepiena attālumā...

kur es to noliku satraukumā?

sviests!

3 reiz kausēts un 2 reiz spiests...

Neatceros, bet nespēju aizmirst...

viss saliekas kopā un atkal sabirst...

neredzu tuvu, es redzu tālu...

caur miglu un puķēm tādu bālu...

ko?

nezinu! sameklē, uzlūko!!!

Tu joko?

Nē! paceļu labo roku...

un tomēr...

kā jau vienmēr!!!

abas rokas piesietas

pie gaļas mašīnas...

katra pie savas...

nav spožuma, slavas...

tikai dubļi...

skats pa rubli...

šows...

moušns slovs...

uz abām pusēm rauj

un pa vidu palikt neļauj...

un nav jau svarīgi uz kuru pusi

samals! diezgan klusi

šie vārdi skan... man... ausī...

varu meklēt un taustīt...

es brīdi paceļu galvu virs ūdens...

vairs nav rudens...

un soli pa solim, domu pa domai

es gatavojos savai lomai...

bet Režisors man vēl nav tekstu iedevis...

pie skatuves pievedis rāda

kā darbinieki uzceļ un ārda

dekorācijas

skan sirēnas, rācijas

viss steigā

līdz beigām

palicis maz...

3, 2, raz

esam gaisā...

Gadumijā

Es biju tieši tāds, kādi daudzi esat jūs,

Domāju nu tik būs,
Bet nezināju, kāda mana dzīve vēlāk kļūs
Un kā man tālāk veiksies.
Vai stāvēt uz vietas vai uz priekšu steigties
Un man nebija ne jausmas, ka tas kādreiz beigsies.
Bet patiesībā tas tikai sākums bija,
Kad man asaras lija, un nu re – te jau gadu mija.
Ir mainījušās lietas,
Viss iet un nestāv uz vietas,
Es eju un redzu ejam arī citus.
Šajā laikā esmu saticis ne tikai britus.
Arvien retāk man maisās
Prātā tās domas baisās.
Manai dzīvei ir mērķis un doma kaut kāda,
Skan švaki, bet agrāk nebij’ nekāda.
Tagad man ir stimuls darīt tās lietas,
Kas agrāk diezgan noteikti bij’ pie vienas vietas.
Dievs izvilka mani, pacēla sev klāt
Un sāka mani kā savu dēlu audzināt.
Tas nav nekāds sods,
Es nezinu par ko man tāds gods.
Te nu es esmu, un te nu es būšu,
Dievs būs mans Kungs, pat kad zem zemes es pūšu.
Man trūkst vārdu lai pateiktos Dievam par iespēju dzīvot, par iespēju dot,
Bet diemžēl ir daudzi, kas to visu nesaprot.
Viņi staigā
Un klaigā,
Ka tā dzīvot nav labi,
Foršāki esot dzērumā notriekti stabi.
Viņi dzīvo cerot,
Ka baigi kruti paliek dzerot,
Bet maldās.
To ļoti spilgti atspoguļo filmas saldās.
Viņu dvēseles ir kā smiltis manā plaukstā,
Bet uznāk vilnis un aizskalo tās tālāk dzīvē aukstā.
Bet es… ko es?!
Kas it kā atdalīts ir no šīs pasaules.
Es stāvu uz klints un ciets pamats ir zem manām kājām.
Šī klints ir mans Dievs, kurš kļuvis par manām mājām.
Mēs jaungadā bieži laimes lejam, pie zīlniekiem ejam,
Bet kāda jēga ieskatīties nākotnē,
Ja nevaram saprast kas īsti notiek tagadnē.
Es speciāli šo tekstu nepabeigšu,
Bet vienu gan es teikšu –
Pārdomājiet savu dzīvi,
Tikai mainot to, jūs varat būt patiesi brīvi!